Sv. Jāņa baznīcas vēsture un tās pirmssākumi

Jums ir lieliska iespēja ielūkoties šajā konspektīvajā publikācijā, lai uzzinātu vairāk par to,
ar ko tad īsti sākās mūsu Baznīcas pirmssākumi, cik sen tas bija, kas un kad ir noticis līdz šim,
kā arī skatītu hronoloģiju un redzētu bijušo un esošo mācītāju uzskaitījumu.

Fragmenti ņemti no Jāņa Zīrupa grāmatas: “Dievnams uz BĪSKAPA PILS MŪRIEM”

1. Nodaļa

Bīskapa Alberta pils

1200. gada aprīlī ar 23 kuģiem, daudzu krusta karotāju pavadīts, Daugavā iebrauc Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā viņš te dibina “pilsētu pie Rīges upes” – Rīgu. Tiem tirgotājiem, kas ierodas vēlāk, vieta tiek ierādīta augstāk gar Rīdziņas krastu, bet bīskapam un ordenim, kā pēdējiem atbraucējiem, vieta jāieņem pašā Rīdziņas augšgalā. Tas nozīmē, ka 1202. gadā, pārceļot savu kūriju no Ikšķiles uz Rīgu, bīskapam Albertam kā pirmajam jaunās rezidences celšanai tiek ierādīts pilnīgi neapbūvēts gruntsgabals Rīdziņas upes malā, ārpus pirmās vācu apmetnes mūriem. Tā sākas šī kvartāla vissenākās apdzīvotās vietas – Bīskapa sētas (tagad Jāņa sētas) – apbūve starp tagadējām Skārņu, Jāņa, Kalēju ielām un Svētā Gara konventu. Pēc bīskapa Alberta pārcelšanās uz Bīskapa kalnu, pirmo Rīgas pili no 1216. līdz 1234. gadam izmanto Zobenbrāļu ordenis.

Svarīgākais objekts Bīskapa sētā ir bīskapa Alberta pirmā Rīgas pils. Indriķa Livonijas hronikā tā pirmoreiz minēta 1207. gadā. Daudzie kari, dominikāņu klostera noslēgtība, Livonijas sadalīšana un nonākšana apkārtējo lielvalstu pakļautībā – šie un daudzi citi notikumi gadsimtiem ilgi bija atstājuši novārtā pils izpēti, un nopietna interese par to sākas tikai XX gadsimtā. Pirmoreiz tas notiek 1909. gadā, kad, restaurējot baznīcas interjeru, altārtelpas ziemeļaustrumu sienā pēc apmetuma noņemšanas atklājas vecs 14,5 m garš ķieģeļu mūris.

Izpētot visu ēku pagalmus Jāņa ielas ziemeļpuses apbūvē un precizējot atrasto viduslaiku celtņu mūru fragmentu topogrāfiju, kā arī izmantojot arhitektes T. Vītolas pētījumus, izrādās, ka tie veido paralēli Jāņa ielai novietota gara korpusa kontūru ar četrstūrainu torni Kalēju ielas pusē. Pamatojoties uz analoģiju ar citzemju celtnēm, R. Zandberga rekonstruē Rīgas pils plānu. Tā bijusi gara, t.s. palasa būvtipa divstāvu ēka ar palīgtelpām pirmajā un dzīvojamām un reprezentācijas telpām otrajā stāvā. Sv. Jāņa baznīcas pagrabos apskatāmie senie mūri apliecina, ka vienīgi šis Rīgas dievnams var lepoties ar to, ka tā sienas balsta bīskapa Alberta pils pamati.

Rīgas bīskapa Alberta pils. Arhitektes R. Zandbergas rekonstrukcija (1968–1970)

A – skats no dienvidaustrumiem; B – otrā stāva plāns; C – pirmā stāva plāns. identificētas pirmatnējās konstrukcijas; nepieejamas, domājams, saglabājušās pirmatnējās konstrukcijas; 1930. gadā nojauktas konstrukcijas (arhitektes T. Vītolas rekonstrukcija pēc nezināma autora uzmērojumiem); domājams, pārbūvētas pirmatnējās konstrukcijas; iespējams, tagad nojauktas pirmatnējās konstrukcijas (pēc analoģijas); esošā apbūve.
2. Nodaļa

Baznīcas pirmssākumi

Dažādos pētījumos un aprakstos sastopamās ziņas par Rīgas Sv. Jāņa baznīcas pirmsākumiem patiesībā ir tikai hipotēzes par pirmā dievnama dibināšanas gadu, celtniecības nosacījumiem un ēkas ārējo izskatu bez pamatojuma konkrētos vēstures dokumentos. Parasti baznīcas pirmsākumi tiek saistīti ar Alberta pils kapelu, kas rakstos pirmo reizi minēta 1209. gadā un kurai pēc tā laika noteikumiem vajadzēja atrasties celtnes otrā stāva austrumu galā.

1234. gada 8. septembrī bīskaps Nikolajs, izpildot pāvesta sūtņa Modēnas Vilhelma lūgumu, “mūra pili ar piederīgiem gruntsgabaliem pie Rīdziņas” nodod dominikāņu mūku rīcībā, nodibinot šī ordeņa misiju Rīgā. Tas ir ubagotāju jeb sprediķotāju mūku ordenis, kam pēc 1222. gada Romas ģenerālkapitula noteikumiem nedrīkstēja nekas piederēt, izņemot klostera ēkas un baznīcu, un tikai 1425. gadā pāvests dominikāņiem atļauj iegūt nekustāmus īpašumus un drošus ienākumu avotus. XIII gadsimtā dominikāņu mūki dzīvo ļoti pieticīgi, par vērienīgas celtniecības uzsākšanu nedomā un par mītni izmanto pirmo bīskapa Alberta pili. 1234. gadā viņi pils kapelu iesvēta par Sv. Jāņa baznīcu, pēc senas tradīcijas veltot to Jānim Kristītājam un Jānim Evaņģēlistam. Ar šo notikumu tiek pamatota hipotēze, ka bīskapa Alberta pils kapela ir Rīgas Sv. Jāņa baznīcas pirmsākums.

Pirmā Sv. Jāņa baznīca uzcelta laikā starp 1234. un 1297. gadu. Droši vien tā bija “tumša un neērta baznīciņa” bez zvanu torņa un šķērsjoma, tomēr pašreizējās Sv. Jāņa baznīcas priekšteces formu, vietu un izmērus mēs varam lēst vairs tikai aptuveni, jo tā vairākkārt pārbūvēta un jau sen zaudējusi XIII gs. sākumam raksturīgās skarbās un robustās arhitektūras formas. Tāpat atklāts paliek jautājums, vai pirmā Sv. Jāņa baznīca patiesi bija paplašināta bīskapa Alberta pils kapela, jo tās novietojums pils dienvidrietumu galā un dominikāņu pieticīgie naudas līdzekļi ir tikai iespējamie mūku rīcības nosacījumi, nevis dokumentāli apstiprināti fakti.

3. Nodaļa

Baznīcas paplašināšana

Līdzekļu trūkums nav vienīgais iemesls, kādēļ klostera iekārtošana ievelkas daudzu gadu desmitu garumā. Vispirms jau dominikāņu rīcībā neatrodas visa Bīskapa sētas teritorija, īpašumtiesību iegūšana turpinās visu XIII un pat XIV gadsimtu, tātad gandrīz 100 gadus. Bez tam mūkiem pēc 1297. gada cīņām Bīskapa sētā jālikvidē arī baznīcai nodarītie postījumi. Lai palīdzētu dievnama atjaunošanā, kāda bagāta atraitne Mehtilde Rapasulvera savā testamentā 1324. gada 17. februārī Sv. Jāņa baznīcai novēl trīs markas “jaunā kora” izbūvei un četras markas leprozorija celšanai ārpus pilsētas mūriem. Tā kā nav citu dokumentu par baznīcas vai tās daļu jaunbūvi, tad iespējams, ka runa tiešām ir par remontdarbiem kara postījumu likvidēšanai.

Visu Bīskapa sētu dominikāņi iegūst 1330. gada 3. augustā, kad Rīgas pilsēta “mūžīgā valdīšanā” klosterim par sešām markām pārdod laukumu starp klostera kapsētu un Sv. Jura pili, un tagad kopējā teritorija sniedzas līdz pat Jura sētai. Dokumentā minēta kapsēta, kas sākumā atradās klostera pagalmā tagadējās Jāņa sētas teritorijā, bet niecīgo apmēru dēļ jau XIII gs. otrajā pusē tā kļūst par šauru un tiek pārcelta uz neapbūvēto joslu pie pilsētas mūra. 1330. gada pirkšanas akts pabeidz klostera gruntsgabala iegūšanu, un “melnie brāļi” beidzot var uzsākt tā pilnīgu norobežošanu un apbūvi.

Pēc gruntsgabala nopirkšanas dominikāņi sāk Sv. Jāņa baznīcas paplašināšanu, kas ar pārtraukumiem turpinās vairākus gadus, pēc citām ziņām – līdz pat XIV gadsimta beigām.

XV gadsimtā sākas pārmaiņas, kas vēl ilgi iespaido daudzu notikumu attīstību Eiropā, skar Rīgu un līdz ar to arī Sv. Jāņa baznīcu. Pārmaiņu galvenais iemesls – centralizētu valstu veidošanās sākums.

Aktīvā karadarbība Livonijā izbeidzas tikai 1491. gada sākumā, un pēc miera līguma noslēgšanas 30. martā Rīgas rāte izdod rīkojumu par Sv. Jāņa baznīcas atjaunošanu, jo celtne ir stipri cietusi ne tikai 1457. gada ugunsgrēkā, bet arī karadarbības rezultātā. Dažos aprakstos teikts, ka galīgi nopostīto baznīcu uzceļ tikpat kā no jauna, taču mākslas vēsturnieks V. Neimanis uzskata, ka XV un XVI gs. mijā no jauna uzcelta tikai draudzes telpas augšdaļa, paaugstinot ārsienas līdz 19 m augstumam, bet apakšējā daļa ar galveno portālu saglabājusies no XIV gadsimta. Mūru iekšpusē šī robeža sniedzas līdz velvju pēdām, bet ārpuses kalto akmeņu mūrī – līdz 2,7 m augstumam ar logu caurgriezto dzegu virs tā. Mūrim virs dzegas ir jaunāka struktūra, un no ielas tas atkāpjas par vairākiem centimetriem.

Atjaunošanas darbu rezultātā vēlās gotikas stila tradīcijās celtā Sv. Jāņa baznīcas vienjoma draudzes telpa XVI gadsimta sākumā iegūst izskatu, kādu tā saglabājusi līdz mūsdienām – gludu ķieģeļu mūra fasādi ar atbilstoši platām un augstām logailām un XIV gadsimta otrajā pusē darināto ieejas portālu, līdzīgu Rēveles viduslaiku portāliem. Virs tā redzama monumentāla logaila katedrālēm raksturīgajā rozetes formā, kas savulaik bijusi vaļēja un ielaidusi baznīcā daudz gaismas.

Iespējams, ka celtniecību zināmā mērā iespaidojusi kongregāciju maiņa, jo dominikāņi, kas sākumā piederēja Dānijas kongregācijai, 1475. gadā tiek pievienoti Holandes grupējumam. Tomēr vairāki būves elementi norāda uz Dancigas ietekmi, piem., bagātīgi profilētiem pīlāriem sadalītais kāpņveida zelminis baznīcas ziemeļrietumu galā un Baltijā greznākās tīklu velves, kas varētu būt Marijas baznīcas velvju atdarinājums. Īpaši grezns ir pret Zobenbrāļu ordeņa pili un vēlāko Sv. Gara konventu pavērstais zelminis – skaistākais Latvijas baznīcu arhitektūrā. Tā izteiksmīgumu veido no profilētiem ķieģeļiem mūrētu vertikālu pilastru un gaišu nišu ritmu maiņa, ko papildina nelieli dekoratīvi tornīši, horizontālas apmetuma joslas un apaļas formas atvere katra pakāpiena augšdaļā. Izteiksmīguma ziņā Sv. Jāņa baznīcas zelminis pat pārspēj Dancigas baznīcu zelmiņus un zināmā mērā jau pielīdzinās Štrālzundes rātsnama fasādes ažūrajai formai. Identiskie profilķieģeļi zelminī, gala fasādē un klostera vārtos liek domāt, ka XV gadsimta beigās pārbūvēti arī klostera vārti.

Nereti cilvēku interesi piesaista divas akmenī cirstas mūku galvas ar plaši atplestām mutēm dienvidrietumu fasādes augšdaļā. Ir dzirdēti un preses izdevumos lasīti visdažādākie nostāsti par to, kā mūki, nostājušies mūru iekšpusē aiz maskas, caur atvērto muti esot uzrunājuši tautu, vingrinājušies daiļrunāšanā, aicinājuši ļaudis uz dievkalpojumu u.tml. Īstenībā atvērtajām mutēm bijis gaužām praktisks uzdevums – pēc lietus novadīt mitrumu no velvju “cepurēm”. Mūsdienās šiem ciļņiem ir tikai dekoratīva nozīme.

Tāpat joprojām dzīva ir leģenda par diviem mūkiem, kas iemūrēti Sv. Jāņa baznīcas sienā. Senos laikos cilvēki esot ticējuši, ka, iemūrējot mājas sienā dzīvu cilvēku, tās mūžs pagarinās, jo to vairs neskar ne ugunsgrēki, ne citas nelaimes. Šis ticējums bijis dzīvs arī XV gadsimta beigās, kad atjaunota Sv. Jāņa baznīca un divi mūki esot ļāvuši sevi iemūrēt sienā Skārņu ielas pusē. Atstātas vienīgi mazas spraugas, pa kurām garāmgājēji viņiem varējuši pasniegt dzeramo un kādu maizes gabaliņu. Kad mūki uz klauvējieniem vairs neatsaucās, spraugas aizmūrētas, atstājot mazu lodziņu. Mūkus drīz vien aizmirsa un atcerējās tikai XVI gadsimtā, remontējot baznīcu. Tad esot atrastas nišas ar mūku skeletiem, siena atkal aizmūrēta un trīs metru augstumā izveidots vēl tagad redzamais krustveida lodziņš. Tāda ir leģenda par diviem mūkiem, ko daļa cilvēku joprojām uztver kā patiesu notikumu. Realitāte toties ir mūsdienās lietotā draudzes telpa, kas atjaunota un paplašināta XV un XVI gs. mijā – lielākajā pārbūvē Sv. Jāņa baznīcas vēsturē. Atsacīdamies no tradicionālās pieticības un ņemot talkā laicīgo greznību, dominikāņu mūki uzceļ patiešām brīnišķīgu arhitektūras šedevru, kuru paši var izmantot tikai kādus divdesmit gadus. Sākas reformācija, klosteri likvidē, un Rīgas rāte to pārņem savā īpašumā.

4. Nodaļa

Reformācijas sākumi Rīgā

Pirmā zeme, kur Mārtiņa Lutera reformas izplatās ārpus Vācijas, ir Latvija, un jauno ticību Rīgā vispirms sāk sludināt katoļu mācītāji Andrejs Knopke un Silvestrs Tegetmeijers. Par reformācijas oficiālo sākumu Livonijā tiek uzskatīts 1522. gada 23. oktobris, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu ieceļ A. Knopki par jaunās ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā, bet mēnesi vēlāk S. Tegetmeijeru – par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā.

Tas ir revolucionārs solis, jo tiesības iecelt mācītājus šīm baznīcām bija tikai domkapitulam. Saasinoties attiecībām starp vecās un jaunās ticības piekritējiem, mūki 1523. gada 2. aprīlī, t.i., Lielajā Piektdienā, savācas vienkopus un svinīgā procesijā ar karogiem rokās, garīgas dziesmas dziedādami, dodas uz priekšpilsētu. To izmanto Lutera piekritēji – noslēdz vārtus un mūkus klosterī vairs neielaiž.

Tā beidzas gandrīz 300 gadus garais dominikāņu mūku klostera laiks Sv. Jāņa baznīcas vēsturē. Rīgā sākas nemieri, un t.s. “svētbilžu grautiņu” laikā visās Rīgas baznīcās tiek izpostīti altāri, demolēti svēto tēli un veikti citi vandālisma akti. Lai nodibinātu kārtību, Rīgas rāte slēdz Doma baznīcu un klosterus. Bijušā dominikāņu mītne kādu laiku paliek neizmantota, bet baznīca pārtop par noliktavu. Pēc tam rāte to iznomā rātskungam R. Šultem, kurš altārtelpā ierīko zirgu stalli, vēlāk arī govju un cūku kūti.

1548. gadā katoļi iesūdz Rīgas pilsētu Vācijas ķeizara tiesā par baznīcas īpašumu piesavināšanos un necienīgu Sv. Jāņa baznīcas izmantošanu. Iepazinies ar pārbaudes materiāliem, ķeizars Kārlis V pavēl iztīrīt Sv. Jāņa baznīcu un nodot to kādai kristīgai draudzei. Rāte, kas parasti visai augstprātīgi bija izturējusies pret rīkojumiem no malas, šoreiz diplomātisku apsvērumu dēļ nolemj pakļauties ķeizara pavēlei. Tomēr Šulte, atsaukdamies uz sev ļoti izdevīgo ilgtermiņa nomas līgumu, nemaz nedomā izvākt lopiņus no baznīcas, un rātei tikai pēc ilgstošas un sarežģītas tiesāšanās beidzot ap 1554. gadu izdodas panākt līguma uzteikšanu. Ar to tad arī rātes pakļaušanās ķeizaram beidzas. Pēc jumta un torņa atjaunošanas 1555. gada oktobrī baznīcu iztīra, un rāte to turpmāk izmanto par pilsētas arsenālu, jo turpat līdzās vienā no klostera ēkām atrodas lielgabalu lietuve.

Livonijas hronists Baltazars Rusovs šo laiku apraksta kā dzīres mēra laikā, jo par nākotni neviens nedomā. 1561. gada 28. novembrī Viļņā tiek parakstīts padošanās akts, ar kuru beidz pastāvēt Livonijas federācija, un to savā starpā sadala apkārtējās lielvalstis. Rīga 20 gadus paliek brīva un neatkarīga pilsēta, taču šī neatkarība ir visai nosacīta, jo tirdzniecības ceļi paliek poļu rokās. Rīgas cerības uz Polijas labvēlību pilnīgi sabrūk 1575. gadā, kad par Polijas karali kļūst Stefans Batorijs.

Rīgā jaunais Polijas karalis ierodas 1582. gada martā un, saaicinājis pilī visu kārtu pārstāvjus, stingri paziņo savu lēmumu – atļaut visas brīvības Augsburgas konfesijai, bet dot tādas pašas brīvības arī katoļu ticībai. Pēc ilgstošām un grūtām sarunām rāte beidzot nodod katoļiem Sv. Jēkaba baznīcu, kur jau kopš 1523. gada darbojas pirmā Rīgas latviešu draudze. Karalis savukārt atdāvina pilsētai pārējās baznīcas ar īpašumiem un pavēl latviešu draudzei ierādīt profāniem nolūkiem izmantoto Sv. Jāņa baznīcu. Tā kā baznīcā joprojām atrodas ieroču noliktava, tad ar birģermeistara pavēli divpadsmit strādnieki četrās dienās steigšus aizgādā projām “visas Jāņa baznīcā glabājamās lodes un bumbas, kā arī lielo munīciju”. Pēc tam pilsētas būvmeistars I. Frēze ar melngalvju brālības atbalstu baznīcu sakārto un izremontē. Melngalvji baznīcā ierīko savu solu, virs mazajām durvīm dienvidu pusē izbūvē logu un piedalās baznīcas apgaismošanā. I. Frēze savukārt no 1559. gadā slēgtās Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas, ko S. Batorijs savas nesenās vizītes laikā bija dāvinājis pilsētai ar visu inventāru, uz Jāņa baznīcu atgādā kroņlukturi, divus zvanus un citu inventāru. Kroņlukturis ar 24 svecēm trīs rindās joprojām atrodas draudzes telpā vistuvāk kancelei. Pirmais dievkalpojums Rīgas apvienotajai latviešu ev.-lut. draudzei Sv. Jāņa baznīcā notiek 1582. gada 29. septembrī.

Divus gadus vēlāk Rīgā uzliesmo kaislības sakarā ar jaunā kalendāra ieviešanu. 1584. gada Ziemassvētkus katoļi svin pēc jaunā stila, bet luterticīgie latvieši tos vēlas atzīmēt pēc vecā stila. Nikni uz rāti, kas šajā datumā pat neļauj atslēgt Sv. Jāņa baznīcas durvis, viņi stundām ilgi uz ielas, ceļos nometušies, atsegtām galvām lūdz Dievu baznīcas priekšā. Šie notikumi ir sākums Kalendāra nemieriem, kas 1585. gada 2. janvārī pāraug revolūcijā un turpinās piecus gadus (1584–1589).

5. Nodaļa

Bīskapa Alberta pils

Jau pēc dažiem gadiem bijusī dominikāņu klostera baznīca apvienotajai Doma un Jēkaba latviešu draudzei kļūst par mazu, un rāte no kopīgiem pilsētas ienākumiem nolemj baznīcu paplašināt, uzceļot “augsti ievelvētu kori”. Vispirms līdz ziemeļaustrumu sienai tiek noārdīta vecā un šaurā kora daļa un altāra apsīda, saglabājot vienīgi veco mūri. Vēl tagad altārtelpas sienā redzamas kādas klostera telpas bijušo logu ielodzes ar noslēdzošu apaļloku. Tad 1587. gada 8. jūlija rītā ar svinīgu pamatakmens ielikšanu, ko veic rātskungs Ludolfs Hollers, sākas jaunas un plašas altārdaļas celtniecība pēc pilsētas būvmeistara I. Frēzes metiem, tās tālākos būvdarbos palīdz arī rātskungs Daniels fon Esens. Divos gados altārdaļa ir pabeigta, un jau 1588. gada Ziemassvētkos tur notiek dievkalpojums. Altārtelpā iebūvē arī jaunu kanceli un altāri (nav saglabājušies), bet draudzes telpā – jaunu balkonu. Baznīcā tagad ir 1500 sēdvietas. Pirmais dievkalpojums pilnīgi atjaunotajā un paplašinātajā dievnamā notiek 1589. gada pirmajos Ziemassvētkos.

Altāris, ko 1767.–1769. gadā izbūvējis galdniekmeistars: K. Apelbaums. Tēlnieka – kokgriezēja darbus izpildījis: J. E. Meiers. Gleznas darinājis: A. Štilings. Pie kreisās sienas – kancele, ko 1816.–1819. gadā darinājis būvmeistars: J. D. Gotfrīds. 1939. gada foto. Izcili renesanses laika mākslas pieminekļi ir altārdaļas zelmiņa nišās ievietotās Jāņa Kristītāja un Salomes skulptūras, kuru autors, diemžēl, nav zināms. Tās tapušas vienlaicīgi ar piebūvi, taču tēlu fiziskā izturība mūsu klimatiskajos apstākļos izrādījusies dažāda. Stipri bojātā Jāņa Kristītāja skulptūra jau 1926. gadā tiek aizstāta ar veiksmīgu Latvijas Mākslas akadēmijas profesora K. Rončevska vadībā darinātu kopiju. Taču aizvietošana nepieciešama arī Salomei, kurai pēc tieša artilērijas trāpījuma baznīcas jumtā 1944. gada 13. oktobra naktī no rokām izkrita šķīvis ar Jāņa Kristītāja galvu un saplīsa.
6. Nodaļa

Zviedru laiki Vidzemē

Pārlapojot XV – XVI gadsimta arhīvu materiālus, tajos var atrast arī skopu informāciju par Rīgas lielāko baznīcu ērģeļu uzstādīšanu vai bojāeju, bet ziņas par Sv. Jāņa baznīcas ērģelēm atrodamas tikai kopš XVII gs. 30. gadiem, kad pilsēta ērģeļbūvētājam Johanesam Paulusam (Paulam) ierāda speciālu darbnīcu un uzdod trīs gadu laikā (1630–1633) izgatavot “vienu jaunu darbu” Jāņa baznīcas vajadzībām.

Gandrīz divi gadsimti paiet (1582–1761), kamēr Sv. Jāņa baznīcu pa vienam vien papildina tās greznākie rotājumi – kroņlukturi, no kuriem divi iegūti XVII gadsimtā. Vispirms 1609. gadā kroņlukturi baznīcai dāvina Klāva Hermesa mantinieki. Tas ir otrais no ieejas, ar 24 svecēm divās rindās un uzrakstu uz vairoga. Lai gan nav tiešu dokumentālu pierādījumu, tomēr visticamāk, ka kroņlukturis izgatavots lietuvē Kalēju ielā 11, kur tajā laikā strādā slavenā Rīgas lējēju Meijeru ģimene un meistari no Konstancas un Stokholmas. Trešo kroņlukturi ar baznīcas tiesas 1666. gada septembra atļauju uz sava rēķina Sv. Jāņa baznīcā uzstāda Hansis Brinks. Tas ir pirmais no ieejas, ar 10 svecēm vienā rindā.

Postošu iespaidu uz Sv. Jāņa baznīcu ir atstājuši Rīgas aplenkumi un bombardēšanas, radot novirzes atsevišķos altārtelpas būvelementos. Bīstami sašķiebies ir pīlārs pie mācītāja Dammes kapa vietas, bet smagās mūra velves pat nonāk avārijas stāvoklī, kad 1677. gada 21. maijā nezināmi ļaundari aizdedzina kāda sīkkalēja māju pie Jāņa vārtiem. Pūšot stipram austrumu vējam, uguns pilnīgi iznīcina Jāņa un Pētera baznīcas un aptver arī plašu pilsētas teritoriju. Apjomīgos atjaunošanas darbus no 1677. līdz 1683. gadam vada Strasburgas būvmeistars Ruperts Bindenšū. Tomēr remontu, pateicoties prāviem latviešu amatnieku organizāciju naudas ziedojumiem, pilnībā pabeidz tikai pēc diviem gadu desmitiem. Latviešu namdari bez atlīdzības atjauno arī R. Bindenšū projektēto torņa smaili. Tā veidota baroka formās ar vaļēju galeriju, atgādinot vēlāk uzcelto Sv. Pētera baznīcas torni miniatūrā. 1680. gada 5. maijā slavenais būvmeistars smailē uzstāda torņa bumbu un gaili.

Pēc draudzes telpas un torņa atjaunošanas 1683. gadā tiek nojauktas arī smagās un bīstamās altārtelpas mūra velves, aizstājot tās ar daudz vieglākām dēļu velvēm, bet sienas nostiprina ar dzelzs noenkurojumiem. Turpmāko darbu pie baznīcas sienu un velvju krāsošanas un apgleznošanas veic Līneburgas gleznotājs Kords Meijers (1686–1696). 1686. gadā viņš par 70 valstsdālderiem un vienu kapa vietu apņemas izkrāsot un apgleznot četrus velvju laukumus, izkrāsot altārtelpu un reliņus, kā arī izlabot baznīcā esošās gleznas. Viņa darbi, diemžēl, nav saglabājušies, jo daļēji sabojāti 1889. un 1909. gada remontdarbu laikā, bet vēlāk aizkrāsoti. Vienīgais šodien Rīgā redzamais K. Meijera darbs ir viņa deviņu gleznu cikls “Kristus ciešanu ceļš” ērģeļu balkona pildiņos, kas radies 1691. gadā pēc Līneburgā 1672. gadā iespiestās Bībeles ilustrācijām – vara grebumiem. Būvdarbiem turpinoties, 1694.–1695. gadā tiek atjaunota mācītāja māja, kas, visticamāk, atradusies tās pašreizējā vietā Jāņa ielā 7 un pirmoreiz pieminēta 1699. gada jūlijā Albrehta Brūnsa rēķinā par baznīcas logu un durvju labošanu u.c. remontdarbiem. Šajā laikā baznīcai palicis tikai neliels 106 kg smags zvans, tādēļ Rīgas lējējs Gerhards Meijers 1693. gadā izlej 252 kg smagu pulksteņzvanu, bet nākošajā gadā pulksteņmeistars Ludvigs Martins izgatavo arī torņa pulksteni.

Jāņa Baznīcas ērģeļu prospekts un balkoni XX gs. 70. gados. 1677. gada ugunsgrēkā līdz ar dievnamu pilnībā izdedzis nams Jāņa sētā 5, cieši blakus baznīcas ziemeļaustrumu sienai. Namnieks Mārtiņš Pīls to atjauno, un rāte pēc viņa priekšlikuma 1679. gadā tur ierīko cietumu un patversmi nespējniekiem. Cietuma otrajā stāvā cauri baznīcas sienai tiek ierīkotas divas durvis uz atsevišķām galerijām baznīcas ziemeļaustrumu malā, pa kurām cietumnieki var ierasties uz dievkalpojumu: pa vienām – vīrieši, pa otrām – sievietes. Par to liecina vēl tagad sienā redzamās ielodzes. Cietums darbojas līdz pat 1783. gadam, pēc tam namu izmanto dažādām vajadzībām, arī par Rīgas policijas kazarmām. Šajā laikā senā Bīskapa sēta (1201–1828) tiek pārdēvēta par Policijas kazarmju sētu (1828–1902), līdz XX gs. sākumā iegūst mūsdienīgo nosaukumu – Jāņa sēta.
7. Nodaļa

Krievijas impērijas sastāvā

XVIII gadsimta sākumā Rīgai negaidīti uzbrūk sakšu karaspēks. Uzbrukums tiek atvairīts, bet Lielais Ziemeļu karš (1700–1721) jau ir sācies. Tajā trīs spēcīgas lielvalstis – Krievija, Polija un Dānija iesaistās karadarbībā pret Zviedriju. 1709. gadā izšķirošajā kaujā pie Poltavas krievi uzvar zviedrus, aplenc Rīgu un uzsāk ilgstošu pilsētas aplenkumu. Rīdzinieki varonīgi aizstāvas, bet milzīgie cilvēku zaudējumi, bads un mēris (1709–1711)1710. gada jūlijā viņus piespiež padoties. Baznīcas ir pārpildītas ar līķiem, Sv. Jāņa baznīcā vien aprakti 326 mirušie. Visus nav iespējams apglabāt, tādēļ daudzi vienkārši guļ pilsētas ielās. Sv. Jāņa baznīca uz ilgu laiku tiek slēgta. Tā ir ne tikai sabombardēta, bet arī pilna ar vēl neapraktiem līķiem. Smaka ir tik neciešama, ka cilvēki ģībst no izdalītajām gāzēm, tādēļ dievkalpojumi latviešiem kādu laiku notiek Mazās ģildes telpās.

Sv. Jāņa baznīcas atjaunošana ir iesākta tūlīt pēc Rīgas ieņemšanas, un jau 1711. gadā te notiek dievkalpojumi, tomēr lielie postījumi līdzekļu trūkuma dēļ pilnībā tiek likvidēti tikai 1724. gadā. Mēra laikā krasi samazinās dzimstība. Ja 1709. gadā Sv. Jāņa baznīcā tiek nokristīti 262 bērni, tad 1710. gadā – vairs tikai 113. Mēris nežēlo arī pieaugušos, un epidēmijā mirst gandrīz visi Rīgas mācītāji, Jāņa draudzes mācītājus G. Ulrihu un A. Gildenštetu ieskaitot. Draudzi kādu laiku apkalpo Ikšķiles mācītājs.

1717. gada pavasarī Rīgā ierodas Krievijas cars Pēteris I un Katrīna I. Lieldienās abi augstie viesi piedalās svinīgajā amatu gājienā uz dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā un atpakaļ uz amatu mājām.

XVII gadsimta otrajā pusē aktīvāka kļūst latviešu draudžu mācītāju līdzdalība kultūras dzīves veidošanā Rīgā. No Jāņa draudzes visaktīvākais ir mācītājs Liborijs Depkins, kura literārā darbība noris laikā no 1685. līdz 1708. gadam, tajā iesaistot arī diakonus un jaunākos mācītājus. Depkina darbība ir ļoti daudzpusīga: viņš sacer dziesmas, strādā pie leksikona, saraksta lūgšanu grāmatu, un viņam kopā ar Ernstu Gliku ir lieli nopelni latviešu garīgās literatūras attīstībā XVII gadsimta beigās.

XVIII gadsimts ir pats smagākais un tumšākais laikmets latviešu tautas vēsturē, kad vāciešu naids pret latviešiem ir sevišķi liels. To spilgti apstiprina notikums ar seno Nariņu dzimtu, kas daudz darījusi latviešu labā. 1582. gadā, latviešu draudzei ienākot Sv. Jāņa baznīcā, Nariņi iepretim kancelei uzbūvē speciālas luktas zvejniekiem, ko tā arī dēvē par zvejnieku jeb Nariņu luktām. Pēc Nariņa nāves luktas ar baznīcas vāciskās administrācijas 1758. gada 28. janvāra rīkojumu nākošajā gadā novāc un pārvieto uz mazāk redzamu vietu virs dienvidaustrumu sienas sānu durvīm. Līdzīga ir vāciešu attieksme pret Dānielu Šteinhaueru, kurš pirmais no latviešiem uzdrošinās ierasties rātes sēdē un pieprasīt, lai viņu uzņem namnieku kārtā. Lai gan Dāniels ir kristīts Sv. Jāņa baznīcā, pēc nāves viņam tur vieta neatrodas, un rāte pat neļauj viņu apzvanīt pilsētas, t.i., Sv. Jāņa, baznīcā. Pēc Nariņa luktu pārvietošanas 1761. gads tiek pilnībā veltīts baznīcas atjaunošanas un remonta darbiem. Jauna grīda un soli, jaunas ērģeles, tāpat divi ērģeļu balkoni un divi sānu balkoni, kas tagad nosedz skatu uz kapelu velvēm pie ziemeļaustrumu sienas, ir tikai daļa no paveiktajiem darbiem. Savu atrašanās vietu maina deviņi K. Meijera “Kristus ciešanu ceļa” gleznojumi, kurus no Nariņu luktām pārvieto uz apakšējā ērģeļu balkona pildiņiem. No jauna baznīca velvju kupolos var iekarināt savus trīs tikko atgūtos kroņlukturus, kas bija pazuduši Rīgas 1710. gada aplenkuma laikā un tagad pēc 40 gadiem tiek nejauši atrasti kādā spīķerī. 1761. gadā kroņlukturi beidzot iegūst arī altārtelpa, ko baznīcai dāvina ģildes eltermanis B. T. Huikelhovens. Šajā laikā par ērģelnieku Jāņa draudzē kalpo J. G. Litāns (Johann Gottlieb Lithan, 1762–1798), kuram pirmajam jāapgūst tikko uzstādītās ērģeles. Rāte liek nojaukt arī veco baznīcas torni, un 1764. gadā to uzceļ no jauna, tikai tagad 500 valstsdālderu vietā samaksājot 2000 Alberta dālderu. Tornis, līdzīgi vecajam, ir astoņšķautņains un ar pulksteni, bet kupolveidīgā noslēguma apakšējo daļu grezno četras vāzes uz pusapaļiem zelmiņiem. 1764. gada 22. maijā torņa galā tiek uzlikts tradicionālais gailis un bumba kopā ar draudzes mācītāja K. Rāvensberga piemiņas rakstu “Urkundi”.

Jau torņa celtniecības laikā draudzes vadība paraksta vienošanos ar galdnieku K. G. Apelbaumu par jauna altāra celtniecību. Tas ir Rīgas amatniecības baroka laikmeta beigu posms, kad mākslinieciskais mets un izpildījums vēl atrodas vienās rokās. Tagadējo krāšņo vēlā baroka formās darināto altāri ar klasicisma iezīmēm – divām uz priekšu izvirzītām korintiešu kolonām – K. G. Apelbaums pēc sava meta uzbūvē divu gadu laikā. Altāra izgatavošanai nepieciešamos līdzekļus saziedo latviešu amatu brālības, bet kokmateriālus baznīcai dāvina mastu šķirotāju vecākais Jānis Šteinhauers. Altāri iesvēta 1769. gada 3. maijā. Tēlnieka darbus veic Dancigas tēlnieks, kokgriezējs un apmetuma meistars J. E. Meiers. Viņa sadarbībā ar Apelbaumu ir radies spilgts mākslas darbs, tipisks Rīgas lielo dievnamu mērogiem. Šī izteiksmē lakoniskā konstrukcija runā ar krustā sistā Pestītāja, Sv. Pētera un Sv. Pāvila alegorisko spēku. Altāra predellā un augšdaļā ievietoto gleznu “Svētais vakarēdiens” un “Kristus augšāmcelšanās” autors ir rīdzinieks A. Štilings. Līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi altāra augšdaļā redzamā “Kristus augšāmcelšanās”, bet predellā ievietots teksts no Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas. Vienlaicīgi ar altāri izgatavota arī greznā altārdaļu norobežojošā kokgriezuma balustrāde un divi katedras amboni, no kuriem viens joprojām atrodas baznīcas sakristejā. Bez tam virs pultveidīgā jumta abās pusēs lielajam logam, kas atrodas aiz altāra, papildus ierīko divus apaļus logus, dodot vairāk gaismas altārim.

1761. gada pārbūvē Sv. Jāņa baznīca ieguva divus sānu un divus ērģēļu balkonus. XIX gs. beigu foto.
8. Nodaļa

Tautas atmodas laikmets

XIX gadsimts ir tikko sācies, kad Napoleons uzsāk karagājienu pret Krieviju (1812–1815), aptverot arī Latviju. Kārtējo reizi nodeg Rīgas priekšpilsētas, bet Sv. Jāņa baznīcu kara laikā savām vajadzībām izmanto krievu armija, piepildot to līdz velvēm ar labību un lopbarību. Dievkalpojumi šajā laikā notiek Sv. Pētera baznīcā. Pēc baznīcas atgūšanas 1815. gada aprīlī tā pamatīgi jāremontē, jo smagā krava ir salauzusi kapa plāksnes un solus, bojāts jumts, un lietus paspējis sabojāt arī velves. Baznīcas atjaunošanu 1816.–1817. gadā veic būvmeistars J. D. Gotfrīds.

Rīgas rāte par mācītāju ieceļ Heinrihu Gotlību Pēšu (1817–1849), kurš kļūst par pirmo latviešu tautības mācītāju Jāņa draudzē. Viņa īsais, spožais un traģiskais dzīves cēliens ir kā komētas uzliesmojums kritienā. Draudzes mīlēts un cienīts, dzīvē saukts vienkārši par Indriķi, H. G. Pēšs mirst 32 gadu vecumā, apbedīts Rīgas Lielajos kapos.

1848. gada 18. novembrī spēcīga vētra no salaiduma vietām izkustina baznīcas torni. Briesmas tiek likvidētas, bet, situācijai atkārtojoties, torni nojauc un pēc Rīgas pilsētas galvenā arhitekta J. D. Felsko (1813–1902) meta uzceļ jaunu. Tas veidots pseidogotikas formās ar piramīdu un rozi galā, tajā vēlāk iebūvē arī pulksteni, bet veco bumbu un gaili novieto virs baznīcas ziemeļrietumu zelmiņa. Šis mūsdienās redzamais tornis tiek iesvētīts 1849. gada 15. oktobrī.

Daudz laika tiek veltīts altārtelpas akmens kolonnām, kas XVII – XVIII gs. ugunsgrēku un bombardēšanas satricinājumu rezultātā ir nedaudz novirzījušās no savām pamatvietām. Kolonnas atbīda atpakaļ, noņem biezo apmetuma kārtu un izlabo bojājumus no dziļi iekaltajām gāzes caurulēm. Tās vairs nav vajadzīgas, jo kopš 1910. gada 15. janvāra Sv. Jāņa baznīcā ir elektriskais apgaismojums. Altārtelpas dēļu velves no jauna apmet ar kaļķu javu, bet baznīcā ievelk centrālo apkuri. Restaurējot altāri, no predellas izņem J. Birnbauma 1883. gadā darināto gleznu, kas kļuvusi pārāk tumša, un tās vietā ieliek tekstu no Jāņa Evaņģēlija. Glezna joprojām apskatāma baznīcas sakristejā. Turpat redzama arī gleznotāja J. Rozentāla 1912. gadā dāvinātā altārglezna “Krustā sistais”.

1914. gadā sākas Pirmais pasaules karš, kurš atkal smagi skar Latviju. Jau 1915. gada vasarā uz Krieviju tiek evakuēts viss vērtīgais, baznīcu zvanus ieskaitot. Kopā ar pārējiem uz Krievijas vidieni aizceļo arī četri Sv. Jāņa baznīcas zvani un divi zvani no Jāņa draudzes kapsētām. Baznīcas torņa zvanu pat sazāģē gabalos, jo to “nevarēja veselu no torņa nolaist”.

Rīgas Sv. Jāņa Baznīcas fasāde no Jāņa ielas puses pirms piebūvju nojaukšanas 1932. gadā.
9. Nodaļa

Latvijas brīvvalsts laiks

Saskaņā ar 1920. gada līgumu Krievijai vajadzēja atdot Latvijai cara valdības evakuētos zvanus, tomēr 1922. gadā tiek noskaidrots, ka atpazīto zvanu skaitā nav neviena no Sv. Jāņa baznīcas. Tiek pasūtīts jauns zvans, ko līdzīgi iepriekšējiem izgatavo J. K. Švenna lietuvē. Tas ir 724 kg smags un tornī tiek uzvilkts pēc visiem noteikumiem. Galvenais, kas jāievēro, – lai zvans pirms iesvētīšanas ne reizi neieskanētos – tad tas kalpos ilgi un labi. Zvanu iesvēta 1924. gada 28. septembrī, un tā dzidrais skanējums joprojām aicina mūs uz katru dievkalpojumu.

Sv. Jāņa baznīca un pastorāta ēka 1938. gadā.
10. Nodaļa

Piecdesmit okupācijas gadi

1944. gada naktī no 13. uz 14. oktobri “krīt” Rīga, un krievu aviācijas uzlidojumos īsā brīdī iet bojā vērtības, pārsniedzot Pirmā pasaules kara postījumus. Ar trim tiešiem artilērijas šāviņiem tiek stipri bojāts arī Sv. Jāņa baznīcas jumts apm. 750 m2 platībā. Noārdīta tiek turpat puse no draudzes telpas un liela daļa altārtelpas jumta, izbiruši ir gandrīz visi altārtelpas logi.

XX gadsimta 50.–60. gados vairākkārt notiek Jāņa sētas zinātniskās izpētes darbi. Vispirms laikā no 1957. līdz 1959. gadam arhitekta E. Slavieša vadībā tiek izpētīta un restaurēta vēl mūsdienās redzamā pilsētas mūra nocietinājumu daļa Jāņa sētā. No 1962. līdz 1964. gadam izpētes darbus turpina arhitekte T. Vītola un arheologs R. Malvess, bet no 1968. līdz 1970. gadam – arhitekte R. Zandberga, īpašu uzmanību veltot bīskapa pils atrašanās vietas meklējumiem

Jāņa baznīcas jumts pēc artilērijas apšaudes 1944. gada 13. oktobrī.
Mācītāji

Rīgas Jāņa draudzes mācītāji

Auervinus AVESTS (Auervinus thor Avest) 1582 – 1587
Gerhards BROKE (Paludanus) (M. Gerhard tom Broocke) 1582 – 1587
Herberts ULRIHS (Herbert Ulrich) 1590 – 1594
Kaspars TIMME (Caspar Timme) 1599 – 1612
Andreas ŠĪRINGS (Andreas Schüring) 1612 – 1616
Kaspars RĪGEMANS (Caspar Rigemann) 1617 – 1628
Gregorijs BAUERS (Gregorius Bauer) 1628 – 1643
Herberts ULRIHS (M. Herbert Ulrich) 1643 – 1662
Bruno HANENFELDS (M. Bruno Hanenfeldt) 1662 – 1681
Georgs ULRIHS (M. Georg Ulrich) 1681 – 1690
Liborijs DEPKINS (Liborius Depkin) 1690 – 1708
Antons GILDENŠTETS (M. Anton Gyldenstedt) 1709 – 1710
Natanels SKODEISKIS (M. Nathanael Skodeisky) 1710 – 1724
Kaspars ELVERSS (Caspar Elvers) 1724 – 1750
Retgers ZĒDENS, sen. (Rötger Sehdens sen.) 1750 – 1758
Kristians RĀVENSBERGS (Christian Ravensberg) 1758 – 1776
Retgers ZĒDENS, jun. (Rötger Sehdens jun.) 1777 – 1791
Johaness PREHTS (Joh. Precht) 1792 – 1806
Pauls TĪDEMANS (Paul Tiedemann) 1806 – 1822
Johans Hermans TREIJS (Joh. Trey) 1822 – 1846
Kārlis Hieronīms ŠIRRENS (Carl Hieronimus Schirren) 1846 – 1848
Heinrihs Gotlībs PĒŠS (Heinrich Gottlieb Pehsch) 1846 – 1849
Kārlis Johans Vilhelms Jūlijs HILNERS (Carl Joh. Wilh. Julius Hillner) 1849 – 1857
Pauls Teodors Donāts VEIRIHS (Paul Theodor Donatus Weyrich) 1857 – 1900
Jānis Kārlis MILLERS 1858 – 1882
Teofils GĒTHENS 1882 – 1885
Ernsts BERNEVICS 1885 – 1918

No 1876. līdz 1918. g. draudze sadalīta divās biktskopās,
no 1918. līdz 1948. g. – divās draudzēs.

I DRAUDZE

Jānis MEIRĀNS, virsmācītājs Vilhelms ROZENIEKS, adjunkts 1900 – 1948; 1935 – 1940
Kārlis BILZĒNS, adjunkts 1941 – 1944
Arvīds Rūdolfs KAULIŅŠ, virsmācītājs 1946 – 1967

II DRAUDZE (1946 – 1967)

Alfrēds ĢĪMIS, virsmācītājs Aleksandrs MITULIS, virsmācītājs 1918 – 1933
Jānis MATULIS, adjunkts 1934 – 1944
Arvīds Rūdolfs KAULIŅŠ, virsmācītājs 1943 – 1944
Gustavs TŪRS, virsmācītājs 1945 – 1946
No 1949. gada – viena draudze. 1946 – 1948
Jānis LIEPIŅŠ, virsmācītājs 1965 – 2007
Ingus DAUKSTS, mācītājs no 1995. g.
Juris ZARIŅŠ, mācītājs no 1998. g.
HRONIKA

Baznīcas hronika

1202.–1828. g. – Bīskapa sēta (bīskapa Alberta kūrijas apzīmējums).

1207. g. – rakstos pirmoreiz minēta bīskapa Alberta pirmā Rīgas mūra pils.

1209. g. – pirmoreiz minēta bīskapa Alberta pils kapela.

1216.–1234. g. – pēc bīskapa Alberta pārcelšanās uz Bīskapa kalnu pirmo Rīgas pili izmanto Zobenbrāļu ordenis.

1234. g. 8. septembris – bīskaps Nikolajs dominikāņu mūku ordenim dāvina bīskapa Alberta pirmo pili un dažus gruntsgabalus klostera dibināšanai.

1244. g. – Rīgas dominikāņu klosteris pieņemts ģenerālkapitulā Romā, t.i., ņemts uzskaitē, oficiāli piešķirot klostera statusu.

1297. g. – sakarā ar konfliktu starp Rīgas pilsētu un Zobenbrāļu ordeni Albrehta Bardevika Lībekas hronikā pirmoreiz minēta jau uzceltā Sv. Jāņa baznīca.

1324. g. 17. februāris – pirmoreiz Sv. Jāņa baznīca minēta oficiālā dokumentā – atraitnes Mehtildes Rapasulveras testamentā.

1330. g. 3. augusts – Rīgas pilsēta pārdod dominikāņu mūkiem gruntsgabalu līdz Jura sētai, pabeidzot klostera teritorijas izveidošanu.

1330. g. – pirmoreiz minēta dominikāņu kapsēta klostera teritorijā.

1338. g. 22. aprīlis – pirmoreiz minēta dominikāņu klostera bibliotēka.

XIV gs., sākot no 30. gadiem – dominikāņi paplašina Sv. Jāņa baznīcu, ZR sienu atvirzot līdz tās pašreizējai līnijai.

1405. g. – minēts Sv. Jāņa klostera dārzs.

1414. g. – minēts mūku nams aiz Sv. Jāņa baznīcas – svarīga klostera sastāvdaļa, kura pamatā ir bīskapa Alberta pils.

1415. g. – nosaukumu iegūst Jāņa iela.

1456.–1459. g. – Lībekas kokgriezēji izgatavo solus un dokas Sv. Jāņa baznīcai.

1457. g. – ugunsgrēks pie Sv. Jāņa baznīcas.

1480. g. – dominikāņu klostera kalpitulzāle minēta kā dokumentu izdošanas vieta.

1491. g. 30. marts – Rīgas rātes rīkojums par nopostītās Sv. Jāņa baznīcas atjaunošanu.

XV gs. beigas – XVI gs. sākums – dominikāņi ar Rīgas pilsētas atbalstu atjauno un daļēji uzceļ no jauna Sv. Jāņa baznīcas draudzes telpu.

1522. g. 23. oktobris – reformācijas oficiālais sākums Livonijā.

1523. g. – Sv. Jēkaba baznīcā izveidojas pirmā latviešu ev.-lut. draudze Rīgā, kas uzskatāma par Rīgas Sv. Jāņa draudzes priekšteci.

1523. g. 2. aprīlis – Lielajā Piektdienā mūki savācas vienkopus un atstāj klosteri.

1523.–1582. g. – Rīgas rāte likvidē dominikāņu mūku klosteri, pārņem to savā īpašumā un izmanto profāniem mērķiem (noliktava, lopu kūts, arsenāls).

1555. g. oktobris – uzsāk baznīcas torņa un jumta atjaunošanu, iztīra baznīcu un ierīko tur pilsētas arsenālu.

1561. g. 28. novembris – ordeņa pēdējais mestrs G. Ketlers Viļņā paraksta padošanās aktu, ar kuru tiek likvidēta Livonijas konfederācija (Rīgā ratificē 1562. g. 5. martā).

1582. g. marts – ar Polijas karaļa S. Batorija pavēli Sv. Jēkaba baznīcu atdod katoļiem, bet latviešu ev.–lut. draudzei ierāda Sv. Jāņa baznīcu.

1582. g. 14. aprīlis – Rīgas birģermeistara pavēle par Sv. Jāņa baznīcas iztīrīšanu un sakārtošanu. Būvmeistars I. Frēze uzstāda divus zvanus un pirmo kroņlukturi.

1582. g. 29. septembris – pirmais dievkalpojums Sv. Jāņa baznīcā apvienotajai Doma un Jēkaba latviešu ev.-lut. draudzei.

1584.–1589. g. – Kalendāra nemieri Rīgā, kuros aktīvi piedalās arī Jāņa draudze.

1587. g. 8. jūlijs – 1589. g. 11. septembris – jaunas, plašākas altārtelpas celtniecība rātskungu L. Hollera un D. fon Esena vadībā.

1589. g. 24. decembris – pirmais dievkalpojums paplašinātajā dievnamā.[pagebreak]1609. g. – K. Hermesa mantinieki baznīcai dāvina kroņlukturi (otrais no ieejas).

1621. g. 16. septembris – Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs savu pulku priekšgalā svinīgi iejāj Rīgā. Sākas zviedru laiki Vidzemē.

1625. g. – latviešu skaitam Rīgā pieaugot, no Jāņa draudzes atdalās un izveidojas Sv. Ģertrūdes draudze, vēlāk šis process turpinās.

1630.–1633. g. – ērģeļbūvētājs Johanness Pauluss (Pauls) uzbūvē pirmās ērģeles Sv. Jāņa baznīcā.

1638. g. – no Jāņa draudzes atdalās Jēzus draudze.

1640.–1689. g. – Hanss Letmads –Jāņa baznīcas priekšdziedātājs.

1643.–1710. g. – pirmie zināmie Jāņa skolas skolotāji ir Jāņa draudzes ķesteri: Jānis Viktors (miris 1643. g.), Jānis Cīgners (1644–1656), Goris Blūms (1656–1657), Miķelis Gertsons

(1657–1697) un Jānis Bāde (1697–1710).

1653.–1665. g. – Dāvids Tims – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1657.–1666. g. – Frīdrihs Frīze (Friese) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1657.–1661. g. – mēra epidēmija Rīgā un Vidzemē.

1661. g. – piemiņas plāksne triumfa arkas sienā baznīckungam L. von Dammem, kurš nopircis sev kapa vietu Sv. Jāņa baznīcā.

1661.–1666. g. – Johanness Rotfelds (Johannes Rotfeldt) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1662.–1665. g. – ērģeļbūvētājs Hennigs Hake (Hack, Hacken) kopā ar galdnieku Matīsu Brīstu (Mathias Briest) par 500 valstsdālderiem būvē vidēja lieluma ērģeles. 1664. g. 17. maijā tās vēl nav nokrāsotas, bet jau tik tālu uzbūvētas, ka ērģelnieks F. Frīze var sākt iespēlēšanu. Nākošajā dienā H. Hake par papildinājumiem pieprasa samaksāt 600 valstsdālderu. Seko tiesas darbi, un 1664. g. 26. novembrī viņam piemaksā 150 dālderus, lietu izbeidzot.

1664. g. maijs – vecās ērģeles par 70 valstsdālderiem pārdod Sv. Jura hospitālim.

1665.–1706. g. – Johans Gotlībs (Gotlobs) Grīnerts – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1666. g. 9. augusts – baznīcas tiesa atļauj Hansim Brinkam (Brinck) uz sava rēķina uzstādīt baznīcā kroņlukturi (pirmais no ieejas).

1670. g. 7. oktobris – Niklass Veijers (Weyer) apstiprināts par baznīcas ērģelnieku un sūdzas, ka ērģeles vairs labi nedarbojas. Ērģeļbūvētājs H. Hake par labošanu prasa 40 valstsdālderu, bet baznīcas tiesa piedāvā tikai sešus.

1677. g. 21. maijs – ugunsgrēks pie Jāņa sētas vārtiem pilnīgi izposta Jāņa un Pētera baznīcas, aptverot arī plašu pilsētas teritoriju.

1677.–1683. g. – Sv. Jāņa baznīcas atjaunošanas darbi Strasburgas būvmeistara Ruperta Bindenšū vadībā. 1680. g. 5. maijā viņš virs barokālā galeriju torņa uzstāda torņa bumbu un gaili, bet 1683. gadā atjauno altārtelpas velves.

1679.–1783. g. – cietums un nespējnieku patversme Jāņa sētā 5.

1682.–1683. g. – Johans Pauls Maukišs (Maukisch) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1686.–1696. g. – sienu un velvju krāsošanas un apgleznošanas darbus Sv. Jāņa baznīcā veic Līneburgas gleznotājs Kords Meijers. Kā liecina baznīcas tiesas 1691. g. 16. janv. sēdes protokols, baznīcas atjaunošana ir pilnībā pabeigta, bet 1702. g. 24. sept. tiesai iesniegtais rēķins apstiprina, ka K. Meijers ir turpinājis strādāt līdz 1696. g., par 1691. g. gleznoto deviņu gleznu ciklu “Kristus ciešanu ceļš” saņemot 11 valstsdālderus.

1687. g. 13. decembris – baznīcas tiesas sēdē uzaicinātais ērģeļbūvētājs J. Frīze ziņo, ka jaunās ērģeles vēl nav pabeigtas, bet to būvētājs Martins Zīverss (Sievers) jau ir miris. Atraitnei par vīra darbu izmaksā 366 valstsdālderus.

1689. g. 4. februāris – Johanu Albrehtu Šopu (Johann Albrecht Schoop) apstiprina par Jāņa baznīcas ērģelnieku ar gada algu 100 valstsdālderi (līdz 1694. g.).

1689. g. 8. februāris – Hanss Holmers pieņemts par priekšdziedātāju.

1691.–1697. g. – ērģeļbūvētājs Gabriels Brandīzijs laiku pa laikam lūdz piemaksāt par Sv. Jāņa baznīcas ērģeļu labošanu un skaņošanu, bet 1697. g. aprīlī viņu apsūdz par nesen būvēto ērģeļu bojāšanu. 14. maijā Doma baznīcas ērģelnieks E. Krīgs (Krieg) un ērģeļbūvētājs B. Šūmanis atsauksmē baznīcas tiesai raksta: “Viss instruments nu ir sabojāts un kļuvis sliktāks nekā bijis iepriekš; jālabo no jauna.” Tiesa tālāko labošanu uztic B. Šūmanim.

1692.–1706. g. – Johans Holmers – priekšdziedātājs Jāņa baznīcā.

1692. g. – speciālā grāmatā sāk reģistrēt kristāmos bērnus. Līdz šim laikam Jāņa draudzē nekāda uzskaite nav bijusi.

1693. g. – Gerhards Meijers Jāņa baznīcai izlej 252 kg smagu pulksteņzvanu.

1694. g. – pulksteņtaisītājs Ludvigs Martins izgatavo torņa pulksteni.

1695. g. – Rīgas latviešu mūrniekmeistars Harmens Fogels–Kaija atjauno pastorāta ēku pēc 1677. g. ugunsgrēka postījumiem.

1698. g. jūlijs – Sv. Jāņa baznīcā 112. kapa vietā tiek apglabāts būvmeistars R. Bindenšū.

1699. g. 15. jūlijs – Albrehta Brūnsa rēķinā par dažādiem remontdarbiem Jāņa baznīcā pirmoreiz pieminēta pastorāta ēka Jāņa ielā 7.

1701.–1706. g. – Viļums Šeltings – priekšdziedātājs Jāņa baznīcā.

1709. g. oktobris – 1710. g. 4. jūlijs – krievu armija aplenc un ieņem Rīgu.

1710.–1711. g. – lielais mēris Latvijā, mirst Jāņa draudzes mācītāji A. Gildenštets un G. Ulrihs.

1710.–1724. g. 7. septembris – kara postījumu atjaunošana Sv. Jāņa baznīcā.

1717. g. – Krievijas cars Pēteris I un Katrīna I Lieldienās piedalās amatu gājienā uz dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā un atpakaļ uz amatu mājām.

1717.–1719. g. – Hieronims Viktors Bendlers (Hyeronimi Victor Bendler, Bendeler) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1719.–1743. g. – Johans Frīdrihs Kauls (Johann Friedrich Kaul) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1730. g. – melngalvji atjauno savu solu Sv. Jāņa baznīcā.

1733.–1753. g. – par mūrnieku pie Sv. Jāņa u.c. baznīcām Rīgā strādā no Štrālzundes atbraukušais J. H. Giterboks (Gutterbock). Viņš palīdz likvidēt ugunsgrēka sekas: 1747. g. izlabo piecpakāpju zelmini, bet 1753. g. – torni.

1739.–1748. g. – Georgs Vilhelms Plencners (Georg Wilhelm Plentzner) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1741. g. 9. decembris – Krafta namā uz Mārstaļu ielas aizdegas un eksplodē piecas pulvera mucas; ugunsgrēks skar arī Jāņa baznīcu, visvairāk izdeg altārtelpa.

1747. g. – Joahims Heinrihs Plencners (Joachim Heinrich Plentzner) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1748. g. 20. augusts – Frīdrihs Augusts Hofmanis lūdz ērģelnieka vietu Jāņa baznīcā.

1753. g. – uzceļ jaunu pastorāta ēku, ko nojauc 1930. gadā.

1754. g. – pārplīst 106 kg smagais torņa zvans; H. Bīrmans to pārlej un atkal dāvina Sv. Jāņa baznīcai.

1758. g. 28. janvāris – baznīcas vadība pieņem lēmumu novākt pretī kancelei esošās zvejnieku jeb Nariņu luktas un novietot tās mazāk redzamā vietā; 1759. gadā tās novieto virs DA sienas sānu durvīm.

1761. g. – lielu pārbūvju un atjaunošanas darbu gads baznīcā (jauna grīda, soli, ērģeles, divi ērģeļu balkoni, divi sānu balkoni). Velvēs atkal iekarina trīs 1710. g. aplenkumā pazudušos un tagad atrastos kroņlukturus. Ģildes eltermanis B. T. Huikelhovens baznīcai dāvina ceturto kroņlukturi altārtelpai.

1762.–1798. g. – Johans Gotlībs Litāns (Johann Gottlieb Lithan) – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1764. g. 22. maijs – no jauna uzceltā torņa galā uzliek tradicionālo gaili un bumbu, tajā ievietojot mācītāja K. Rāvensberga piemiņas rakstu “Urkundi”.

1767.–1769. g. – jauns baroka formās darināts altāris (iesvēta 1769. g. 3. maijā, autori: galdnieks K. G. Apelbaums, kokgriezējs J. E. Meiers un gleznotājs A. V. Štilings).

1769. g. – abās pusēs lielajam logam aiz altāra papildus ierīko divus apaļus logus.

1773. g. 7. maijs – Jāņa draudzei iesvēta jaunus kapus, vēlākos Rīgas Lielos kapus.

1794.–1828. g. – Nikolaja vārdā nosauktā nespējnieku patversme Jāņa sētā 5.

1812.–1815. g. – Sv. Jāņa baznīcu krievu kara iestādes izmanto par labības noliktavu. Draudze baznīcu atgūst 1815. g. 27. aprīlī.

1816.–1817. g. – baznīcas atjaunošana būvmeistara J. D. Gotfrīda (Gottfriedt) vadībā. Uzstāda jaunas ērģeles un uzceļ divas piebūves altārtelpas galā. Baznīcu iesvēta 1817. g. 4. februārī.

1828.–1892. g. – Rīgas policijas kazarmas Jāņa sētā 5. Bīskapa sētu pārdēvē par Policijas kazarmju sētu (1828–1902).

1840.–1845. g. – hernhūtietis D. Balodis no Madlienas Sv. Jāņa baznīcā fabriku strādniekiem sludina brāļu draudžu idejas, līdz mācītājs J. Treijs to aizliedz.

1849. g. 15. oktobris – iesvēta pēc arhitekta J. D. Felsko meta būvēto jauno torni ar piramīdu un rozi galā, vēlāk iebūvējot arī pulksteni.

1852. g. – paplašina un nostiprina ar jaunām kolonnām ērģeļu balkonu.

1852. g. – no Jāņa draudzes atdalās Mārtiņa draudze.

1854. g. 26. septembris – iesvēta ērģeļbūvētāja A. Martina būvētās divu manuāļu ērģeles ar mehānisko traktūru un 20 reģistriem.

1876. g. – Jāņa draudze tiek sadalīta divās biktskopās, katra ar savu virsmācītāju.

1877.–1924. g. – Pēteris Kļaviņš – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1880. g. – J. K. Švenna lietuvē izlej 129 un 731 kg smagus zvanus.

1883. g. – A. Štilinga glezna altāra predellā tiek nomainīta ar J. S. Birnbauma pēc Leonardo da Vinči gleznas “Svētais vakarēdiens” reprodukcijas darināto kopiju.

1887. g. – no Jāņa draudzes atdalās Pāvila draudze.

1889.–1890. g. – baznīcas iekštelpu remonts būvuzņēmēja L. Neiburga vadībā (jauni soli, viena plata viduseja, koka panelis altārtelpā, vitrāžas, gāzes apgaismojums).

1891. g. – no Jāņa draudzes atdalās Lutera draudze.

1894.–1929. g. – E. Nemme – ērģelnieks Jāņa baznīcā.

1900.–1948. g. – Jānis Meirāns – I Jāņa draudzes virsmācītājs.

1902. g. – Policijas kazarmju sēta tiek pārdēvēta par Jāņa sētu.

1906. g. – pirmos arheoloģiskos izrakumus Sv. Jāņa baznīcā veic baltvācu arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis, meklējot R. Bindenšū kapa vietu.

1909.–1910. g. – baznīcas iekštelpu remonts V. Neimaņa vadībā (noņem sānu balkonu pie ZA sienas, altārtelpā atklāj veco ķieģeļu mūri, ievelk elektrību (1910. g. 15. janv.) un centrālapkuri).

1912. g. – nelielu, tagad sakristejā redzamu altārgleznu “Krustā sistais” baznīcai dāvina gleznotājs J. Rozentāls.

1913.–1914. g. – pēc arhitekta T. Osten–Zakena projekta par divstāvu celtni pārbūvē ēku Jāņa sētā 7 (kopš 1604. g. pieder Jāņa draudzei), apakšstāvā ierādot telpas baznīcas administrācijai, bet 2. stāvā izveidojot plašu konfirmandu zāli.

1915. g. – uz Krieviju evakuē visus četrus Sv. Jāņa baznīcas un divus Jāņa draudzes kapsētu zvanus.

1918. g. 18. novembris – Latvijas Tautas padome oficiāli proklamē Latvijas valstisko neatkarību.

1918.–1933. g. – A. Ģīmis – II Jāņa draudzes virsmācītājs.

1922. g. 16. jūlijs – Sv. Jāņa baznīcā sākas pirmā LELB bīskapa K. Irbes konsekrācijas dievkalpojums, kam seko gājiens un dievkalpojuma turpinājums Sv. Jēkaba baznīcā.

1924. g. 28. septembris – iesvēta jaunu J. K. Švenna lietuvē lietu zvanu (724 kg), kas kalpo vēl mūsdienās.

1924.–1926. g. – Sv. Jāņa baznīcas fasādes remonts arhitekta LU prof. Eižena Laubes (1880 – 1967) vadībā: jauns jumts altārtelpai, jauns portāls (1925) un jauna Jāņa Kristītāja skulptūra (1926).

1925. g. – miris Jāņa draudzes priekšnieks konsuls P. Danenbergs.

1925. g. 18. oktobris – darbību sāk jaunatnes pulciņš, tā literārā sekcija reizi mēnesī izdod žurnālu “Gaisma” (1926–1934).

1927.–1928. g. – E. Laubes vadībā turpinās baznīcas fasādes remonts no pagalma puses.

1930. g. 19. marts – Pieminekļu valdes sēdē valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā tiek iekļauta Sv. Jāņa baznīca un visas ēkas uz Jāņa draudzes gruntsgabala.

1930.–1932. g. – lieli pārbūves darbi pēc prof. E. Laubes projekta ap baznīcas altārdaļu: noārda veco pastorāta ēku, 1930. g. 26. oktobrī iesvēta pamatakmeni jaunajai ēkai, bet 1931. g. 6. decembrī – jauno ēku; 1932. g. nojauc abas piebūves altārtelpas galā.

1932. g. 2. oktobris – svinīgs dievkalpojums 350 gadu atcerei kopš pirmā dievkalpojuma latviešu valodā Sv. Jāņa baznīcā.

1933.–1936. g. – uzceļ E. Laubes projektēto dzelzs žogu Jāņa ielā 7.

1933. g. 5. decembris – no Sv. Jāņa baznīcas pēdējā gaitā izvada II draudzes virsmācītāju A. Ģīmi.

1934. g. 3. aprīlis – no Sv. Jāņa baznīcas pēdējā gaitā izvada pirmo LELB bīskapu K. Irbi.

1935.–1960. g. – brīvmākslinieks Rihards Kohs – Jāņa draudzes ērģelnieks.

1937. g. 28. novembris – iesvēta jaunās VEF ražotās elektriskās ērģeles “Hammond”.

1938. g. – Jāņa sēta iegūst savu tagadējo izskatu, jo noārda vairākas ēkas, t.sk. ēku Nr. 6, kurā kopš 1582. g. atradās Jāņa draudzes skola.

1939. g. – baznīcas iekštelpu remonts E. Laubes vadībā, kura laikā (18. jūnijs – 24. septembris) tiek veikti krāsošanas darbi un noārdīts palikušais sānu balkons.

1940. g. 17. jūnijs – padomju okupācijas sākums Latvijā.

1941. g. 22. jūnijs – sākas Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai.

1943.–1944. g. – J. Matulis – adjunkts Sv. Jāņa baznīcā.

1944. g. 13. oktobris – ieņemot Rīgu, ar tiešu artilērijas uguni tiek sabojāts Sv. Jāņa baznīcas jumts apm. 750 m2 platībā; to sāk labot tikai nākošā gada pavasarī.

1945.–1967. g. – A. R. Kauliņš – Jāņa draudzes virsmācītājs.

1946.–1948. g. – G. Tūrs – Jāņa draudzes virsmācītājs.

1949. g. – I un II Jāņa draudze tiek apvienota vienā draudzē.

1954. g. 19. maijs – mirst ilggadējais Jāņa draudzes priekšnieks (1925–1954) un Baznīcas Virsvaldes loceklis Krišjānis Šlosbergs (1879–1954).

1954.–1966. g. – Jūlijs Ābols – Jāņa draudzes priekšnieks.

1957.–1959. g. – pilsētas nocietinājumu mūra izpēte un restaurācija Jāņa sētā arhitekta E. Slavieša vadībā.

1959. g. 9. maijs – 1989. g. 26. marts – Doma draudze ir izraidīta no sava dievnama, dievkalpojumi notiek Sv. Jāņa baznīcā.

1959.–1986. g. – Sv. Jāņa baznīca – LELB arhibīskapa katedrāle.

1960.–1985. g. – Tusnelda Jirgensone un Indulis Kalniņš – Jāņa draudzes ērģelnieki.

1961. g. decembris – Jāņa draudzes padome saņem namu pārvaldes paziņojumu atbrīvot sakristeju un kancelejas telpas, jo tās piešķirtas bērnu istabas paplašināšanai. Pēc augstāku varas iestāžu iejaukšanās lēmums tiek atcelts. 1962.–1985. g. – sakarā ar daudzu ārvalstu delegāciju vizītēm Latvijā Sv. Jāņa baznīcā viesojas un sprediķo ievērojami teologi, t.sk. PLF ģenerālsekretāri Dr. A. Apels (1966), Dr. M. Juva (1972) un Dr. K. Maus (1982).

1962.–1964. g. – arhitekte T. Vītola un arheologs R. Malvess veic uzmērīšanas un fotofiksācijas darbus Jāņa sētā, rūpīgi izpētot namu Jāņa ielā 7 un pagrabus zem Sv. Jāņa baznīcas.

1965. g. augusts – smaga slimība piemeklē Jāņa draudzes mācītāju prāv. A. Kauliņu, draudzes vadību pārņem Doma draudzes mācītājs J. Liepiņš.

1966.–1972. g. – Aleksandrs Biše – Jāņa draudzes priekšnieks.

1967. g. 2. oktobris – prāvesta A. Kauliņa nāves diena; 5. oktobrī viņu no Sv. Jāņa baznīcas izvada uz Meža kapiem.

1968. g. 3. augusts – Rīgas lauku iecirkņa sinodē par iecirkņa prāvestu ievēl Doma, Jāņa un Piņķu draudzes mācītāju Jāni Liepiņu.

1968.–1970. g. – arhitekte R. Zandberga izpēta namu pagrabus Jāņa ielā un rekonstruē bīskapa Alberta pirmās Rīgas pils plānu.

1969. g. 14. septembris – jaunā LELB arhibīskapa Jāņa Matuļa konsekrācijas dievkalpojums Sv. Jāņa baznīcā.

1969.–1987. g. – Teoloģijas semināra darbība Sv. Jāņa baznīcā agrākajās mācītāja A. Mituļa pieņemšanas telpās.

1972. g. 8. oktobris – 1994. g. 2. februāris – Edvīns Juzups – Jāņa draudzes priekšnieks, aktīvs arhibīskapa J. Matuļa vīru kora dalībnieks.

1973. g. 24. marts – no Sv. Jāņa baznīcas pēdējā gaitā izvada bijušo Jāņa draudzes virsmācītāju, arhibīskapu G. Tūru (24.05.1880. – 16.03.1973.).

1973. g. 23. augusts – arhibīskaps J. Matulis Sv. Jāņa baznīcā pirmoreiz Latvijas vēsturē palīgmācītāja pakāpē ordinē sievietes, Teoloģijas semināra studentes V. Bitēnu, B. Stroži un H. Valpēteri, vēlāk arī A. Domburi (1976), I. Kalēju, M. Vainovsku (1981) un V. Krūmāju (1985).

1976. g. 23. aprīlis – Sv. Jāņa baznīcā notiek LELB 12. Sinode.

1976.–1977. g. – Sv. Jāņa baznīcai tiek uzlikts jauns kārniņu jumts.

1980. g. 11. maijs – Rīgas Pētera–Pāvila igauņu ev.-lut. draudzes dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā vada Igaunijas ev.-lut. Baznīcas arhibīskaps E. Harks un draudzes mācītājs, Teoloģijas semināra prof. E. Jundzis (1940–1944, 1955–1986). Pēc Otrā pasaules kara draudzei atņem dievnamu, tādēļ tā līdz pat mūsdienām reizi mēnesī pulcējas Sv. Jāņa baznīcas sakristejā (māc. V. Johansons).

1982. g. 26. septembris – pateicības dievkalpojums, atzīmējot 400 gadu jubileju, kopš dievkalpojumi Sv. Jāņa baznīcā notiek latviešu valodā. 1984. g. 25. februāris – Sv. Jāņa baznīcā notiek LELB 13. Sinode.

1985. g. 31. maijs – 1997. g. 26. janvāris – Astra Biteniece – Jāņa draudzes ērģelniece.

1985. g. 27. augusts – no Sv. Jāņa baznīcas pēdējā gaitā izvada arhibīskapu J. Matuli.

1986. g. 25. februāris – Sv. Jāņa baznīcā notiek LELB Konsistorijas paplašināta sēde ar prāvestu piedalīšanos, kurā izvirza kandidātus arhibīskapa amatam.

1986. g. 15. aprīlis – LELB ārkārtas Sinode Sv. Jāņa baznīcā. Par jauno arhibīskapu ievēl Rīgas Sv. Trīsvienības un Dalbes draudzes mācītāju Ē. Mesteru.

1989. g. 26. marts – pirmais dievkalpojums Doma draudzei savā dievnamā pēc 30 gadu pārtraukuma.

1989. g. rudens – nodarbības sāk Jāņa draudzes svētdienas skola.

1990. g. 1. aprīlis – 1995. g. 22. janvāris – prāvesta J. Liepiņa rīcībā, kalpot Jāņa un Doma draudzēs, LELB Konsistorija komandē Teoloģijas semināra studentu, vēlāk palīgmācītāju G. Dišleru (ordinēts 1990. g. 7. augustā).

1993. g. 29. septembris – draudzes padome  noslēdz līgumu par pastorāta ēkas Jāņa ielā 7 restaurāciju un telpu īri.

1993. g. 7. oktobris – ievēlē draudzes padomi, draudzes priekšnieks – E. Juzups.

1994. g. 2. februāris – draudzes padomes sēde, kurā E. Juzups veselības stāvokļa dēļ atkāpjas no amata. Par draudzes priekšnieku ievēlē H. Baronu, par vietnieku – J. Zīrupu.

1994. g. 2. februāris – 1997. g. 1. februāris – H. Barons – Jāņa draudzes priekšnieks. Viņa vadībā tiek uzsākts draudzes telpu un baznīcas remonts: nomainīta elektriskā instalācija (1994. g. aprīlis – septembris), nomontētas A. Martina būvētās mehāniskās ērģeles un to vietā uzstādītas no Udevallas baznīcas atvestās elektropneimatiskās ērģeles (1994. g. jūnijs – decembris), uzlikts jauns dakstiņu jumts altārtelpai (1995. g. maijs – oktobris) un izremontēta tās iekšpuse, restaurējot arī altāri (1996. g. februāris – septembris).

1995. g. 11. janvāris – ērģeļbūvētājs un ērģelnieks T. Deksnis LMA karoga iesvētīšanas dievkalpojumā izmēģina jaunās ērģeles, pēc tam tās turpina restaurēt, dievkalpojumos izmantojot “Hammond” ērģeles.

1995. g. 26. februāris – pirmoreiz dievkalpojumu prāvestam J. Liepiņam palīdz vadīt LU teoloģijas students, vēlāk Jāņa draudzes mācītājs I. Dauksts.

1995. g. 28. februāris – draudzes padome noslēdz līgumu par draudzes nama Jāņa sētā 7 izīrēšanu SIA mākslas galerijai Daugava līdz 2000. gada martam.

1996. g. 21. janvāris – dievkalpojumos sāk izmantot 1994. g. vasarā zviedru speciālistu uzstādītās elektropneimatiskās ērģeles.

1996. g. 21. februāris – nomontētās A. Martina ērģeles (bez prospekta) pārved uz Cesvaines baznīcu.

1996. g. 15. septembris – pirmais dievkalpojums Sv. Jāņa baznīcā pēc altārtelpas remonta.

1996. g. 30. novembris – draudzes kora pirmais koncerts Sv. Jāņa baznīcā

1997. g. 26. janvāris – dievkalpojumos sāk kalpot draudzes ērģelniece I. Reine.

1997. g. 1. februāris – draudzes pilnsapulce un jaunas draudzes padomes vēlēšanas. Par draudzes priekšnieku ievēl A. Blūmu, par vietnieku – J. Zariņu.

1997.–1999. g. – Rundāles pils muzeja gleznu restauratores  restaurē ērģeļu balkona pildiņos novietoto K. Meijera deviņu gleznu ciklu “Kristus ciešanu ceļš” (1691), vienlaikus veicot gleznu zinātnisko izpēti.

1997. g. 20. aprīlis – arhibīskaps J. Vanags amatā ieved Jāņa draudzes padomi.

1997. g. 27. aprīlis – pēc 25 gadu pārtraukuma sāk skanēt Sv. Jāņa baznīcas torņa zvans.

1997.–1998. g. – Sv. Jāņa baznīcas draudzes telpas remonts, vispirms atjaunojot iekštelpu (1997. g. jūnijs – novembris), bet 1998. g. (25. jūnijs – 1. oktobris) uzliekot jaunu kārniņu jumtu.

1997. g. 29. novembris – pateicības koncerts Teici to Kungu! dievnama atvēršanai pēc pilnībā pabeigta baznīcas iekštelpu remonta.

1998. g. 23. aprīlis – pēdējā gaitā izvada ilggadējo draudzes priekšnieku E. Juzupu.

1998. g. 25. jūnijs – 1. oktobris – jumta kārniņu nomaiņa draudzes telpai, izmaksa – apm. Ls 23 000.

1999.–2000. g. – baznīcas torņa remonts.

2000. g. 18. marts – ievēl jaunu draudzes padomi: priekšn. A. Blūms.

2000. g. 6. decembris – sākas regulāri vakara dievkalpojumi trešdienās.

2001. g. 15. aprīlis – pirmo reizi torņa zvanu iedarbina ar elektrisko slēdzi no altārtelpas.

2001. g. marts – septembris – tiek pārbūvēts ieejas mezgls uz draudzes namu, izremontēts nama 1. un 2. stāvs, nokrāsota fasāde.

2001. g. 30. septembris – iesvēta draudzes namu Jāņa sētā.

2013. g. – ievēlē jaunu draudzes padomi, draudzes priekšnieks Gatis Blunavs. Sākas intensīvi baznīcas iekštelpas un ārtelpu restaurācijas darbi.

2016. g. – ievēlē jaunu draudzes padomi, draudzes priekšnieks Gatis Blunavs. Restaurācijas projekts saņem Latvijas būvniecības gada balvu Labākā pasūtītāja kategorijā. Turpinās daudzi vides un skulptūru restaurācijas projekti, kā arī tiek veikti remontdarbi, pirmo reizi uzstādīta ugunsgrēka signalizācija.