Lielais katehisms ved pie Rakstiem, gan lasot to pirmo reizi, gan pārlasot. Jāņa baznīca piedāvā iespēju lasīt Lielo Katehismu digitāli, lai vai kur tu atrastos.
Mēs stingri un neatlaidīgi prasām un lūdzam macītajiem ne tikai pašiem lietot katehismu, bet piekodināt to darīt ari citiem, jo diemžēl redzam, ka daudzi macītaji un sludinataji šai ziņa ir loti kūtri, necienīdami ne savu amatu, ne šo macību. Daži ta rīkojas savu iedomati lielo zinašanu dēļ, bet citi tīra slinkuma un vēdera kalpības dēļ, it ka tie būtu sludinataji un macītaji tikai vēderam un tiem neka cita nebūtu ko daru, ka vien baudu labumus, ko viņi iegūst savas dzīves laika, ka tas bija ierasts pie pavesta.
Lai gan viss, kas macams un sludinams, tagad ir skaidra, saprotama veida plaši pieejams daudzas noderīgas gramatas – “Sermones per se loquentes”, “Dormi secure”, “Pa ra tos et Thesauros”-, tomēr daudzi nav tik dievbijīgi un godīgi, lai šis gramatas pirktu, bet, ja tas tomēr tiem ir, tas netiek ne rokas ņemtas, ne lasītas. Ak! Tie visi ir nekrietni rīmas un vēdera kalpi, kuriem labak būtu bijis kļūt par cūkganiem un suņu dresētajiem neka par dvēseļu kopējiem un macītajiem.
Tagad, kad viņi atbrīvoti no nevajadzīgas un apgrūtinošas pļapašanas (septiņam kanoniskajam stundam) , viņiem ta vieta vajadzētu no rita, pusdienlaika un vakara izlasīt vismaz vienu vai divas lappuses no katehisma, lūgšanu gramatas, Jaunas Derības vai kadas citas vietas Bībelē un lūgt Mūsu Tēvs par sevi un savas draudzes ļaudīm, lai tāda veida paradītu godu un pateicību Evaņģēlijam, kas atbrīvojis viņus no tik daudzām nastām un apgrūtinājumiem, kā ari vajadzētu kaunēties par to, ka līdzīgi cūkām un suņiem viņi no Evaņģēlija nepatur neko vairāk kā vien slinku, postošu un nekrietnu miesīgu brīvību. Ļaudis diemžēl jau tā par maz ņem vērā Evaņģēliju. Pat tad, ja cenšamies visiem spēkiem, neko īpašu nevaram sasniegt, un kas gan notiks tad, ja paliksim nevērīgi un slinki, kādi bijām pāvesta laikos?
Tam klāt nāk nekrietnais netikums un apslēptā drošības un apnikuma sērga, proti, daudziem šķiet, ka katehisms ir vienkārša un nenozīmīga mācība, kura, reiz izlasīta, ir skaidra. Vienreiz izlasījuši, tie grāmatu met kaktā un kaunas to lasīt vēlreiz. Jā, ari starp dižciltīgajiem atrodas tādi nelieši un skopuli, kuri apgalvo, ka nevajag ne mācītājus, ne sludinātājus, jo viss atrodams grāmatās, un katrs pats no tām it labi var mācīties. Draudzēm viņi ļauj sabrukt un aiziet postā, bet mācītājiem un sludinātājiem ciest badu, trūkumu, gluži kā tas trakajiem vāciešiem piederas. Jo starp mums, vāciešiem, ir tādi nekrietni ļaudis, un mums tie ir jāpacieš.
Bet par sevi es saku: ari es esmu doktors un sludinātājs, tikpat pieredzējis un izglītots kā visi šie pārdrošnieki. Tomēr es daru kā bērns, kas mācās katehismu, – es to lasu un atkārtoju vārdu pa vārdam ik ritu un, kad man ir laiks, svēto lūgšanu, baušļus, ticības apliecību, psalmus utt. Un tomēr man vēl ik dienas ir jāturpina lasīt un studēt, taču es vēl neesmu to apguvis tā, kā vēlētos, un man jāpaliek bērnam un katehisma skolniekam, kāds es ari labprāt palieku. Bet šie smalkie un lepnie zeļļi, vienreiz izlasīdami, grib kļūt doktori pār visiem doktoriem. Tie domā, ka tūlīt visu prot un ka tiem vairāk neko nevajag. Tiešām, ar to viņi skaidri pierāda, ka nicina gan savu kalpošanas amatu, gan laužu dvēseles, gan pašu Dievu un Viņa vārdu. Zemāk viņi nevar vairs krist, jo tie jau tā ir zemu krituši. Tiem vajadzētu kļūt kā bērniem un sākt mācīties sen malā nolikto ābeci.
Tāpēc es, Dieva dēļ, lūdzu šos pārdrošos svētuļus un slinkos resnvēderus ticēt, ka viņi nebūt nav tik mācīti un augsti doktori, kā iedomājas, un -lai gan tiem šķiet, ka viņi visu labi prot – neuzskatīt, ka ir katehismu jau iemācījušies un zina pietiekami labi. Arī tad, ja viņi visu zinātu un pilnīgi izprastu (kas gan šai dzīvē nav iespējams) , tad tomēr būtu vērts katehismu ik dienas lasīt, pārrunāt un pārdomāt, un tas nestu augļus. Proti, šādā lasīšanā, pārrunās un pārdomās Svētais Gars ir klātesošs un dod arvien vairāk gaismas un svētapceres, tā ka šī mācība kJūst tīkamāka un saprotamāka, kā to Kristus apsola Mateja evaņģēlijā 18:20: ’10, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”
Turklāt, ja cilvēks darbojas ar Dieva vārdu, par to runā un to pārdomā, – tas ir lielākais palīgs pret velnu, pasauli, miesu un visām ļaunajām domām. Arī pirmais psalms teic svētīgus tos, kuri “dienām un naktīm domā par Viņa bauslību”. Nav šaubu, ka vīraks vai citas kvēpināmās zāles velnam kaitē mazāk nekā Dieva vārds un baušļi, kad par tiem runā, dzied vai domā. Lūk, tas patiesi ir svētais ūdens un zīme, no kuras viņš bēg un ar kuru viņu var aizdzīt. Ja ari tu negūtu nekādus citus augļus vai labumu, tev tomēr katehisms būtu labprāt jālasa, jāpārdomā un jāpārrunā jau tādēļ vien, ka tā vari aizdzīt velnu un Jaunas domas; jo velns nespēj Dieva vārdu ne klausīties, ne paciest. Un Dieva vārds nav kaut kāda tukša pļāpāšana kā par Bernes Dītrihu, bet, kā Pāvils Vēstulē romiešiem 1:16 saka, ka tas ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”. Jā, tiešām, tas ir Dieva spēks, kas rada velnam dedzinošas sāpes un palīdz mums vairāk par visu, mūs stiprinādams un mierinādams.
Ko lai es vairāk vēl saku? Man nepietiktu ne laika, ne papīra, ja es gribētu minēt visu, ko Dieva vārds dara, un visus tā augļus. Velnu dēvē par tūkstoš mākslu meistaru. Kā tad lai sauc Dieva vārdu, kas šo tūkstoš mākslu meistaru var padzīt un iznīcināt ar visu viņa māku un varu? Tiešām, tad man ir jābūt vairāk nekā simttūkstoš mākslu pratējam. Vai mums, kas gribam būt mācītāji un sludinātāji, vajadzētu šo varu, šo spēku, visu šo derīgo un auglīgo tik vieglprātīgi noniecināt?
Ja tā, tad lai mums nedod ēst, uzrīda suņus un padzen ar nūju, jo mums tas viss, gluži kā dienišķā maize, ir vajadzīgs katru dienu, lai ik dienas turētos pretī tūkstoš mākslu meistara – velna – uzmācībai un uzbrukumiem.
Un, ja ar šo pamudinājumu ik dienas lasīt katehismu vēl būtu par maz, tad Dieva bauslim 5. Mozus grāmatā 6:7 – kas stingri pavēl domāt par Viņa vārdiem gan sēžot, gan mērojot ceJu, gan dodoties gulēt, mostoties, gan tos kā zīmi pie rokas piesienot, vienmēr tos acu priekša paturot – taču vajadzētu būt pietiekami pārliecinošam. Bez šaubām, Dieva vards to nesaka un neprasa bez iemesla, bet gan tādēļ, ka zina mūsu bēdas un vajadzības. Dievs grib mūs brīdināt un pasargāt, dot stipras bruņas pret velna ugunīgajam bultām un labas zāles pret velna doto Jauno indi.
Ak, kādi gan traki un neprātīgi nerri mēs esam, ka, dzīvodami starp tādiem vareniem ienaidniekiem kā velni, nonicinām savas bruņas un ieročus, būdami pārāk slinki, lai tos uzlūkotu vai pat domātu par tiem.
Un ko dara šie pārgalvīgie un apnicīgie svētuļi, kuri nevēlas vai nespēj ik dienas lasīt un mācīties katehismu, vai viņi doma, ka ir gudrāki par pašu Dievu un Viņa svētajiem eņģeļiem, praviešiem, apustuļiem un visiem kristiešiem? Pats Dievs nekaun as ik dienu to mācīt, it kā neko labāku nezinādams, un vienmēr māca vienu un to pašu, nevis ko jaunu vai citādu. Arī visi svētie nezina neko citu labāku, ko mācīties, nevarēdami to pilnīgi apgūt. Vai tad mēs, tikai reizi dzirdējuši un lasījuši, varētu iedomāties, ka esam tie smalkākie zeļļi, kas visu prot, un ka tādēļ mums vairs nevajag ne lasīt, ne mācīties? Vai tad viena stunda mēs spējam iemacīties to, ko pats Dievs, macīdams no pasaules sakuma lidz pat tas galam, nav spējis iemacīt un ko mācījušies visi pravieši un svētie, kuri tomēr vēl arvien paliek tikai mācekļi?
Ir taču ta, ka tam, kas labi pazīst desmit baušļus, jazina ari visi Raksti, lai vienmēr varētu palīdzēt, mierināt un dot padomu, vērtēt un kārtot garīgas un laicīgās lietas, un būt tiesnesis par visam macībām, kartām, gariem, tiesībām un visu, kas vien pasaulē sastopams. Vai tad psalmi nav vienas vienīgas pārdomas un vingrināšanās pirmaja bauslī? Tagad es labi zinu, ka šādi sliņķvēderi un pārgalvji nesaprot nevienu psalmu, nemaz jau nerunajot par visiem Svētajiem Rakstiem, un doma, ka zina katehismu, kas ir visu Svēto Rakstu kopsavilkums, bet patiesībā to nonieva.
Tapēc es vēlreiz lūdzu visus kristiešus, it sevišķi sludinātajus un mācītajus, necensties pāragri kļūt par doktoriem un nedomāt, ka zina visu, jo ar cilvēka iedomām ir tāpat kā ar nostieptu audeklu – arvien tiek nomērīts īsāks, tadēļ dienu pēc dienas vajag piespiest sevi rūpīgi un centīgi mācīties talāk, sargājoties no pārdrošības un iedomības indes. Lai viņi pastavīgi, lasa, maca, macās, doma un apcer tik ilgi, lidz tie ir pieredzējuši un droši, ka ar savu mācīšanu nonāvējuši velnu un tapu ši gudraki par pašu Dievu un Viņa svētajiem. Varu teikt, jo ilgak viņi ta centīsies, jo vairāk sajutis gan augļus, ko viņi gūs, gan to, par kad iem izciliem cilvēkiem Dievs viņus darīs. Ar laiku viņi paši atzīs – jo ilgāk un vairāk ar katehismu darbojas, jo mazāk to zina un jo vairāk vēl jāmācas. Tad katehisms, kuru tagadējā pārpilnībā un apnikuma viņi negrib pat pasmaržot, tiem kļūs gardākais ēdiens – jo viņi būs izsalkuši un izslāpuši. Dod, Dievs, tam savu žēlastību! Āmen.
Šis sprediķis ir sarakstīts un veidots ka macību gramata bērniem un vienkāršiem ļaudīm, tadēļ kopš seniem laikiem to grieķiski sauc par katehismu, tas ir, mācību bērniem, kura noteikti jāzina katram kristietim. To, kas šo macību nezina, nevar uzskatīt par kristieti, un tam nedrīkst Jaut piedalīties sakramentos. [Vitenbergā kopš 1523. gada katehisms tika atprasīts, uzklausot grēksūdzi]. Arī amatnieku, kas neprot savu darbu un nezina savus pienakumus, padzen un uzskata par šim amatam nepiemērotu. Tadēļ jauniešiem ir jāliek labi un centīgi mācīties katehismu jeb bērnu mācību un tajā uzcītīgi vingrināties.
Arī katram majastēvam vismaz reizi nedēļā pēc kārtas ir jaizjauta un jāuzklausa sava saime un bērni, ko tie zina un ir mācījušies no katehisma, bet, ja tie nezina, tiem nopietni japiekodina iemācīties. Es vēllabi atceros pagājušos laikus, un pat mūsdienās ik dienu vēl var sastapt neizglītotus padzīvojušus un vecus ļaudis, kuri katehismu nav iemācījušies un nezina. Tomēr tie nāk pie Kristības un Svētā Vakarēdiena un lieto visu, kas kristiešiem pieder, lai gan tiem, kuri nāk pie Svētā Vakarēdiena, vajadzētu būt lielakām zināšanām un pilnīgakai sapratnei par kristīgo mācību neka bērniem un skolēniem. Bet vienkaršiem cilvēkiem pietiks ar šim trim no senbaznīcas mantotajām, bet maz mācītajām un lietotajām katehisma daļam – baušļiem, ticības apliecību un svēto lūgšanu – kuras labi un lietpratīgi jāzina kā jaunam, ta vecam – ikvienam, kas grib sevi saukt par kristi eti un tads ari būt. Tas ir turpmākās piecas sadaļas:
Mūsu Tēvs Debesīs.
Svētīts lai top Tavs vārds.
Lai nāk Tava valstība.
Tavs prāts lai notiek kā Debesīs,
tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.
Un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā.
Bet atpestī mūs no Jauna.
[Jo Tev pieder valstība,
spēks un gods mūžīgi.]
Āmen.
Šis ir svarīgakās daļas, kuras vispirms ir jaiemācās no galvas vardu pa vārdam. Bērni jāradina tas sacīt ik dienu – gan ceļoties no rita, gan ejot pie galda, gan dodoties gulēt, un tiem nevajag dot ne ēst, ne dzert, iekams viņi nav to darījuši. Tāpat ari mājastēvam nevajag paturēt sava saimē nevienu kalpu un kalponi, kas nemāk vai negrib mācīties katehismu. Šis trīs daļas ir īss, vienkāršs un viegli saprotams Svēto Rakstu kopsavilkums, tadēļ nedrīkst pieJaut, ka kads paliek neaptēsts un mežonīgs un šis trīs daļas nemacās. Tādēļ ari mūsu mīļie tēvi vai apustuli (lai kas viņi ari būtu bijuši) šeit īsi apkopojuši visu, kas ir kristīgu cilvēku macība, dzīve, gudrība un zinašanas, par ko kristieši runa, māca un kas tiem rūp.
Kad šis daļas ir apgūtas, ir nepieciešams ari zinat, kas teikts par mūsu sakramentiem (kurus Kristus pats ir iestadījis) – par Kristību un Kristus svēto miesu un asinīm. Proti, tas, ko Matejs un Marks ir rakstījuši savu evaņģēliju nobeiguma, kā Kristus atvadas no saviem mācekļiem, dodot tiem pēdējas dāvanas un sūtot tos pasaulē.
“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” (Mt. 28:19) “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk. 16:16)
Tik daudz par Kristību no Rakstiem jāzina vienkāršam cilvēkam. Tāpat arī par otru sakramentu pietiek ar īsajiem un vienkaršajiem Pāvila vārdiem.
Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami,” – tāpat arī biķeri pēc Vakarēdiena, un sacīJa: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.” (1. Kor. 11:23-25)
Šīs arī būtu piecas kristīgās mācības daļas, kuras mums vienmēr jāmāca un jāprasa, lai tās zinātu no galvas vardu pa vārdam. Nedrīkst paļauties uz to, ka jaunieši, paturot prātā dzirdēto, mācīsies tikai no sprediķa. Kad šis daļas ir labi apgūtas, tad, lai zināšanas nostiprinātu, var pievērsties psalmiem vai kādai pēc tiem veidotai dziesmai, tā ievadot jauniešus Rakstos un dienu pēc dienas virzoties arvien talāk.
Taču ar to vien nepietiek, ka viņi zina un var atkārtot no galvas vārdus. Jaunajiem ļaudīm jaklausās ari sprediķis – īpaši tad, kad tiek runats par katehismu, lai tie dzirdētu, kā tas tiek izskaidrots, un macītos saprast, ko katra ta dala nozīmē, lai viņi varētu atstāstīt dzirdēto un, kad tiem jauta, ari atbildēt ta, lai pasludinājums nepaliktu bez labuma un augļiem. Mēs arvien cenšamies katehismu izskaidrot jauniešiem ne augsta, grūti saprotama veida, bet īsi un vienkārši, lai viņi varētu tajā vieglāk “ielauzīties” un lai tas viņiem patiktu un paliktu labāk atmiņā. Tadēļ mēs vēlamies secīgi apskatīt tikko minētās daļas un skaidri mācīt nepieciešamo.
Līdz šim mēs esam dzirdējuši kristīgas macības pirmodaļu un redzējuši taja visu, ko Dievs grib, lai mēs daram un nedaram. Tam pamatoti seko ticība, kura dod mums visu, ko no Dieva gaidam un kas mums jasaņem, un, īsi sakot, maca Viņu pilnība atzit. Ticībai ir , lai mēs spētu darīt to, kas mums saskaņa ar baušļiem jadara. Ka jau teikts, tie ir tik augsti, ka visas cilvēku iespējas tos turēt ir parak niecīgas un vajas. Tadēļ šo daļu ir tikpat svarīgi macīties ka iepriekšējo, lai zina tu, ka baušļus pildīt, no kurienes un ka rast spēku. Ja mēs paši saviem spēkiem varētu turēt baušļus, tad mums nekas vairak nebūtu vajadzīgs – ne ticība, ne lūgšana Mūsu Tēvs. Bet vienkaršajiem ļaudīm sakuma pietiek iemacīties un saprast pašu ticības apliecību, iekams viņiem izskaidro, ko ta dod un kalab ir nepieciešama.
Agrak ticības apliecība tika iedalīta divpadsmit artikulos, bet, ja apkopotu atsevišķas daļas visu, kas Rakstos ir sacīts par ticību, tad artikulu būtu daudz vairak, jo tos ari nevar skaidri izteikt tik nedaudzos vardos. Lai to varētu aptvert, cik iespējams vienkarši, ka tas macams bērniem, mēs visu ticības apliecību ietversim trīs galvenajos artikulos atbilstoši Dieva trim personam, uz kuram ir vērsts viss, kam mēs ticam. Pirmais artikuls – par Dievu Tēvu – paskaidro radīšanu; otrais – par Dēlu – paskaidro pestīšanu; trešais – par Svēto Garu – paskaidro svētdarīšanu. Ticības apliecību varētu visīsak izteikt vardos: Es ticu uz Dievu Tēvu, kas mani radījis; es ticu uz Dievu Dēlu, kas mani pestījis; es ticu uz Svēto Garu, kas dara mani svētu. Viens Dievs un viena ticība, bet trīs personas, tadēļ ari trīs artikuli jeb apliecības. Tad nu īsuma parrunasim šos ticības apliecības vārdus.
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju.
Te loti īsi attēlots un aprakstīts, kas ir Dieva Tēva būtība, griba, rīcība un darbs. Kad baušļi ir pavēlējuši, ka mums nedrīkst būt vairak ka viens Dievs, varētu jautat: kas Dievs īsti ir, ko Viņš dara, ka Viņu godat vai attēlot un aprakstīt, lai Viņu pazītu? To maca šis un nakamie artikuli. Ticības apliecība nav nekas cits, ka kristiešu atbilde un apliecinajums, kas balstīts pirmaja bauslī. Ja mazam bērnam jautātu: “Mīļais bērns, kads ir tavs Dievs? Ko tu par Viņu zini?” Tad viņš varētu atbildēt: “Mans Dievs ir: pirmkart, Tēvs, kas radījis debesis un zemi. Vienīgi Viņu es uzskatu par Dievu, jo nav neviena cita, kas varētu radīt debesis un zemi.”
Macītiem un kaut cik lietpratīgiem ļaudīm visus trīs artikulus var plaši apskatīt un iedalīt tik daļas, cik tajos vardu. Taču mazajiem skolēniem pietiek paradīt visnepieciešamako – to, ka šis artikuls attiecas uz radīšanu, pasakot vardus “debess un zemes Radītajs”. Bet ko nozīmē vardi: “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītaju, Radītaju” utt.? Atbilde: es ticu, ka esmu Dieva radība, tas ir, ka Viņš man ir devis un bez mitas uztur miesu, dvēseli un dzīvību, lielus un mazus locekļus, visus jutekļus, pratu un saprašanu utt.; devis ēdienu un dzērienu, apģērbu, uzturu, sievu un bērnus, saimi, maju un saimniecību utt. Turklat Viņš liek visam radībam man kalpot dzīves vajadzības un nepieciešamības: saulei, mēnesim un zvaigznēm debesis, dienai un naktij, gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un visam, kas ir uz zemes: putniem, zivīm, zvēriem, labībai un visdažadakajiem augiem; tapat Viņš devis visu, kas pieder pie miesīgiem un laicīgiem labumiem: labu valdību, mieru un drošību. No ša artikula jamacas, ka mums nevienam nav dzīvības pašam no sevis, tapat nevaram paši radīt un uzturēt neko no lietam, kuras šeit minētas un kuras vēl varētu minēt, lai ari cik tas būtu mazas vai niecīgas. Tas viss ir ietverts varda – Radītajs.
Turklat mēs apliecinam, ka Dievs Tēvs ne tikai devis visu, kas mums ir un ko redzam, bet ari ik dienas sarga no katra ļaunuma un nelaimes, novērš jebkadas briesmas un negadījumus un dara to visu aiz tiras mīlestibas un laipnības, bez mūsu nopelna – ka laipns, mīlošs Tēvs. Talak sakamais ir ietverts parējas divas ša artikula daļas par Tēvu Visuvaldītaju.
Pats par sevi ir saprotams, ka no ta izriet secinajums: tā ka visu, kas mums ir, ka ari visu debesis un virs zemes Dievs ik dienas dod, uztur un pasarga, tad mums tiešam pienakas Viņu bez mitas mīlēt, slavēt, Viņam pateikties un, īsi sakot, pilnīgi kalpot Viņam ar visu to, ka Viņš baušļos prasījis un pavēlējis. Ja mēs gribētu sīkak aplūkot, tad daudz būtu sakams par to, cik maz ir tadu, kas tic šim artikulam. Mēs visi parskrienam tam pari, to dzirdam un runajam, bet neredzam un neapdomajam, ko šie vardi mums maca. Ja mēs no sirds tiem ticētu, tad dzīvotu pēc tiem, nevis tik lepni staig-atu, lepotos un lielīto , it ka mums pašiem no sevis būtu dzīvība, bagatība, vara, ,os utt., it ka citiem būtu mūs jabīstas un mums jakalpo. Ta dk.ojas nelaimīga, ačgarna pasaule, kas ieslīgusi sava akluma; ta nelietīgi izmanto visas Dieva davanas savai augstpratībai, iedomībai, skopumam, iekarei, priekam un patikai, ne reizes nepaskatīdamas uz Dievu, lai Viņam pateiktos vai atzītu Viņu par Kungu un Radītaju. Tadēļ šim artikulam vajadzētu radīt mūsos pazemību un bijību, ja mēs tam ticam, jo mēs ik dienas grēkojam ar acīm, ausīm, rokam, miesu un dvēseli, naudu, mantu un ar visu, kas mums ir; īpaši to dara tie, kuri cīnas pret Dieva vardu. Tomēr kristiešiem ir ta priekšrocība, ka viņi atzīst par savu pienakumu kalpot un būt paklausīgiem Dievam.
Tapēc mums šaja artikula ik dienas javingrinas un tas jaiegaumē. Un visa, ko redzam un kas labs notiek, kur mēs izkļūstam no grūtībam un briesmam, jaatceras, ka Dievs mums to visu dod un dara, lai mēs justu Viņa tēvišķo sirdi un neizmērojamo mīlestību pret mums. Ta sirds kļūtu silta un dedzīga, būtu pateicīga, un visus šos labumus lietotu Dievam par godu un slavu.
Mēs esam īsi parrunajuši ša artikula nozīmi, cik to sakuma nepieciešams zinat vienkaršajiem ļaudīm, proti: ko mēs no Dieva esam guvuši un saņemam un ko mēs par to esam parada. Ta ir liela un teicama atziņa, bet vēl lielaks dargums. Te mēs redzam, ka Tēvs pats Sevi mums devis līdz ar visam radībam un jau šaja dzīvē bagatīgi mūs apgada, nemaz nerunajot par to, ka Viņš mūs vēl apber ar neizsakamiem, mūžīgiem labumiem caur savu Dēlu un Svēto Garu, ka mēs par to turpmak runasim.
Un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Te iepazīstam Dieva otro personu; mēs uzzinasim, ko vēl esam saņēmuši no Dieva bez iepriekš minētajam laicīgajam lietam, proti, ka Viņš mūsu laba sevi pilnīgi iztukšojis un neko nav paturējis, ko nebūtu mums devis. Šis artikuls satura ir loti bagats un plašs. Lai to izskaidrotu īsi un bērniem saprotama veida, mēs aplūkosim vienu vardu, apkopojot taja visu ša artikula saturu, lai macītos, ka
mēs esam pestīti, pamatojoties uz vardiem – “uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu”.
Ja kads tev jautā: “Kam tu tici otraja artikula par Jēzu Kristu?”, atbildi īsi: “Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dieva Dēls, ir tapis mans Kungs.” Ko tas nozīmē – “tapis Kungs”? Tas ir: Viņš mani atpestījis no grēka, velna, naves un jebkada posta. Pirms tam man nebija kunga vai ķēniņa, jo es biju saistīts velna vara, navei nolemts, grēka un akluma sapīts.
Kad mēs bijam radīti un no Dieva Tēva saņēmuši visadu labumu, naca velns un ieveda mūs nepaklausība, grēka, navē un visada posta, ta ka mēs bijam pakļauti Dieva dusmam un nežēlastibai, notiesati mūžīgai pazušanai, ka bijam to pelnījuši. Nebija ne padoma, ne palīdzības, ne mierinajuma, iekams šis vienīgais un mūžīgais Dieva Dēls apžēlojas par mūsu bēdam un postu ar nepelnītu žēlastibu un naca no debesīm, lai mums palīdzētu. Ta ir padzīti visi tirani un apspiedēji, un viņu vieta nostajies Jēzus Kristus ka dzīvības, taisnības, visa laba un svētibas Kungs. Viņš mūs, nabaga pazudušos cilvēkus, ir izravis no elles rīkles, ieguvis, atbrīvojis un atkal ievedis Tēva laipnība un žēlastība, ka savu īpašumu ņēmis mūs sava aizsardzība un patvēruma, lai vadītu mūs ar savu taisnīgumu, gudrību, spēku, dzīvību un svētību.
Šā artikula kopsavilkums – vārdiņš Kungs, citiem vardiem sakot, nozīmē to pašu, ko Pestītājs, kas mūs ir vedis no velna pie Dieva, no nāves – dzīvība, no grēka – taisnība un pie tās ari uztur. Bet sadaļam, kas viena pēc otras seko šajā artikulā, nav cita uzdevuma, ka tikai šo pestīšanu skaidrot un paust: ka un kada veida tā notikusi, tas ir, cik ta Viņam maksajusi, ko Viņš taja ieguldījis un ko uzņēmies, lai mūs iegūtu un pakļautu Savai varai, ka Viņš ir tapis cilvēks, bez grēka ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas, lai būtu Kungs par grēku. Viņš ir cietis, miris, aprakts, lai par mani gandarītu un samaksatu par maniem parkapumiem – ne ar sudrabu vai zeltu, bet ar savam dargajam asinīm. To visu Viņš darījis tādēļ, lai kļūtu mans Kungs, jo neko no tā Vinš nav darījis Sevis dēl, nedz arī Vinam tas bijis vajadzīgs. Pēc tam Viņš ir augšamcēlies, iznīcinajis navi,visbeidzot uzkapis debesis, lai valdītu pie Tēva labas rokas. Tagad nu velnam un visam varam japakļaujas Viņam un jaguļ pie Viņa kajam, līdz Viņš pastara diena mūs pilnīgi nošķirs un atdalīs no Jaunas pasaules, velna, naves, grēka utt.
Visas šis atsevišķas daļas nav jaizklasta īsā bērnu sprediķī, bet gan japaskaidro lielajos sprediķos visa gada gaitā, īpaši tajas reizēs, kas ir domatas, lai sīki aplūkotu katru artikulu: par Kristus dzimšanu, ciešanām, augšamcelšanos, debesbraukšanu u. c.
Arī viss Evaņģēlijs, ko mēs sludinam, ir vērsts uz to, lai pareizi saprastu šo artikulu, jo no ta atkarīga mūsu pestīšana un svētlaime, un tas ir tik bagats un plašs, ka mums vienmēr pietiks, ko macīties.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristigu draudzi, svēto biedrību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Āmen.
Šo artikulu es nevaru nosaukt labak, neka tas jau ir nosaukts, “par svētdarīšanu”. Jo taja tiek izteikts un iezīmēts Svētais Gars ar Viņa darbu, proti, ka Viņš dara svētu. Tadēļ mums jabalstas uz vardu “Svētais Gars”, jo tas ir tik īsi un precīzi formulēts, ka citu vardu nevar atrast. Raksti runa par dažadiem gariem, piemēram, cilvēka garu, debesu gariem un Jaunajiem gariem. Bet tikai Dieva Gars ir Svētais Gars, tas ir, Gars, kas mūs ir darījis un joprojam dara svētus. Ka Tēvu sauc par Radītaju, Dēlu – par Pestītaju, ta ari Svētais Gars ar savu darbu jasauc par Svētdarītaju. Bet ka šī svētdarīšana notiek? Atbilde: tapat ka Dēls saņem varu, mūs iegūdams ar savu dzimšanu, miršanu un augšamcelšanos, ta ari Svētais Gars veic svētdarīšanu ar šadam lietam: svēto biedrībujeb kristīgo draudzi, grēku piedošanu, miesas augšamcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Tas nozīmē, ka Viņš mūs vispirms ieved sava svētaja draudzē un ieliek baznīcas klēpī, kura Viņš mums sludina un ved mūs pie Kristus. Jo ne tu, ne es nekad nevarētu kaut ko zinat par Kristu vai ticēt Viņam un iegūt Viņu par Kungu, ja Svētais Gars mums to nedavatu ar Evaņģēlija sludinašanu un neieliktu dziJi sirdī. Darbs ir noticis un paveikts, jo Kristus mums ir nopelnījis un ieguvis šo dargumu ar savam ciešanam, navi un augšamcelšanos. Bet, ja Viņa darbs paliktu apslēpts, ta ka neviens par to nezinatu, tad šis darbs būtu bijis ve1tīgs un gajis zuduma. Lai šis dargums nepaliktu aprakts, bet tiktu lietots un saņemts, Dievs mums ir devis savu Vardu un licis to sludinat, un taja devis mums Svēto Garu, lai mums šo dargumu un pestišanu darītu pieejamu un davatu. Tadēļ darīt svētu nav nekas cits, ka pievest pie Kunga Kristus, lai mēs saņemtu šo mantu, kuru paši nevaram iegūt.
Macies šo artikulu loti skaidri saprast. Ja kads jauta: ko tu saproti ar vardiem – “Es ticu uz Svēto Garu?” Atbildi: “Es ticu, ka Svētais Gars mani dara svētu, ka liecina Viņa vards.” Bet ka Viņš to dara jeb kada veida un kad iem līdzekļiem? Atbilde: ar kristīgo draudzi, grēku piedošanu, miesas augšamcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Vispirms Viņam pasaulē ir īpaša draudze, kas ir mate, kura katru kristieti rada un uztur ar Dieva vardu, kuru Svētais Gars atklaj un maca, apgaismo un iededz sirdis, lai tas Dieva vardu saprot, uzņem, pie ta turas un paliek.
Kur Svētais Gars neliek sludinat un nemodina sirdi Dieva vardu, lai to saprastu, – tur tas ir zudis. Ta tas noticis zem pavesta varas, kur ticība pilnīgi atstata novarta un neviens Kristu nav atzinis par Kungu, nedz Svēto Garu par Svētdarītaju. Tas ir, neviens nav ticējis, ka Kristus ir mūsu Kungs, kas bez mūsu darba un nopelna sagadajis mums tadu dargumu un darījis mūs Tēvam tikamus. Ka tad tur trūka? Tur nebija klat Svēta Gara, kas būtu to atklajis un licis sludinat, bet bija tikai cilvēki un Jaunie gari, kuri mums macīja būt svētīgiem un iegūt žēlastību ar mūsu pašu darbiem. Tadēļ ta nav kristīga baznīca. Jo, kur nesludina par Kristu, tur nav Svēta Gara, kas rada, aicina un sapulcina kristigo baznīcu, arpus kuras neviens nevar nokļūt pie Kunga Kristus. Ar to pietiks, runajot par ša artikula satura pamatu. Bet, ta ka lietas, kuras taja ir minētas, vienkaršajam cilvēkam nav pietiekami skaidras, tad ari tas mēs īsi aplūkosim.
Ticības apliecība svēta kristīga draudze tiek saukta par communionem sanctorum – svēto biedrību. Jo abas nozīmē vienu un to pašu, bet agrak vienas no šim frazēm (ticības apliecība) nebija. Ta vaciski ir slikti un nesaprotami tulkota: Gemeinschaft der Heiligen. (svēto biedrību). Lai varētu to skaidri izteikt, vaciski būtu jasaka pavisam citadi. Latiņu vards ecclesia vaciski patiesība būtu eine Versammlung (sapulce). Bet mēs esam pieraduši pie vardiņa Kirche (baznīca), ar ko vienkaršie cilvēki saprot nevis sapulcētus ļaudis, bet svētīto namu jeb celtni. Patiesība namu tikai tapēc sauc par baznīcu, ka ļaudis tajā sapulcējas; jo mēs, kas tur sapulcējamies, ierīkojam un ieņemam īpašu telpu un dodam namam vardu atbilstoši tam, kas šaja nama sapulcējušies.
Tadējadi vards Kirche īstenība nenozīmē neko citu, ka “kopīga sapulce”; pēc savas izcelsmes tas nav vacu, bet gan grieķu vards, tapat ka ecclesia. Grieķi sava valoda to sauca par kyria, kas latīniski ir curia. Tadēļ ari pareizi vaciski mūsu mates valoda ta būtu jasauc eine christliche Gemeinde oder Sammlung (kristīga draudze jeb sapulce) vai vislabak un visskaidrak eine heilige Christenheit (svēta kristietība, kristieši).
Arī vards communio būtu nevis Gemeinschaft (biedrība), bet Gemeinde (draudze). Tas nav nekas cits ka piezīme vai paskaidrojums, kas lietots, lai izskaidrotu, kas ir kristīga draudze. Mūsējie, kas nezinaja ne latīņu, ne vacu valodu, no ta ir izveidojuši Gemeinschaft der Heiligen (svēto biedrību), ka vaciski nekad nesaka un ko ari nevar saprast. Pareizi vaciski būtu – eine Gemeinde der Heiligen (svēto draudze), tas ir, draudze, kura ir tikai svētie, vai vēl skaidrak – eine heilige Gemeinde (svēta draudze). To es saku tadēļ, lai šie vardi tiktu saprasti. Šie vardi ir ta ieviesušies, ka tos grūti izmainīt, un ta tūlīt būtu ari ķecerība, ja kaut viens vards tiktu mainīts.
Ša pielikuma jēga un pamatdoma ir: es ticu, ka virs zemes ir svēts pulciņš un draudze, kura ir vienīgi svētie, zem vienas galvas – Kristus, Svēta Gara aicinati, vienā ticībā, pratā un saprašanā; ar dažadam davanam, tomēr vienpratīgi mīlestibā, bez dumpja un šķelšanas. Arī es esmu šis draudzes dala un loceklis, kas līdzdalīgs visas tas mantas. Ar Svēto Garu es esmu taja ievests un iekļavies, dzirdējis un joprojam klausos Dieva vardu – ar ko jasak, lai ienāktu draudzē. Jo, pirms taja ienacam, mēs pilnība bijam velna īpašums, proti, ka tadi, kas neko nezina par Dievu un par Kristu. Svētais Gars paliek pie svētas draudzes jeb kristiešiem lidz pat pastarajai dienai. Ar draudzes palīdzību Viņš mūs ved un lieto draudzi, lai sludinatu Vardu un ar Vardu darbotos. Ta Viņš paveic un vairo svētdarīšanu, lai draudze ik dienas pieaugtu un kļūtu stipra ticība un tas augļos, kurus Viņš rada.
Mēs ticam, ka mums kristietībā ir grēku piedošana, kas notiek caur svētajiem sakramentiem un Absolūciju, ka ari caur dažadiem mierinajuma vardiem visa Evaņģēlija. Tadēļ uz to attiecinams viss, kas sludinams par sakramentiem, ka ari viss Evaņģēlijs un visi amati kristietībā ir nepieciešami, lai tas viss bez mitas tiktu lietots. Kaut ari no Kristus iegūta žēlastība un no Svēta Gara radīts svētums – caur Dieva vardu kristīgas draudzes kopības, tad tomēr mēs nekad neesam bez grēka savas miesas dēļ, kura mums vēl joprojam sēž uz kakla. Tadēļ kristietība viss ir iekartots, lai ik dienas mēs saņemam pilnīgu grēku piedošanu caur Vardu un zīmēm, lai mierinatu un iedrošinatu mūsu sirdsapziņu, kamēr mēs šeit dzīvojam. Lai gan mums ir grēki, Svētais Gars paveic to, ka tie mums nespēj kaitēt. Jo mēs esam kristietībā, kur ir pilnīga grēku piedošana divkarša nozīmē: Dievs piedod mums, un mēs piedodam cits citam, viens otru panesam un izpalīdzam. Bet arpus kristietības, kur nav Evaņģēlija, nav piedošanas, tapēc tur ari nevar būt svētuma. Tadēļ visi, kas nevis ar Evaņģēliju un grēku piedošanu, bet ar saviem pašu darbiem meklē un grib nopelnīt svētumu, ir paši sevi izslēguši un nošķīrušies no kristietības.
Kamēr svētdarīšana ir sakusies un pieņemas dienu no dienas, mēs gaidam, ka mūsu miesa tiks nonavēta un ar visu tas nešķīstību aprakta, lai brīnišķīgi paradītos un celtos pilnīgam svētumam jauna, mūžīga dzīvē. Tagad mēs paliekam pa pusei tiri un svēti, lai Svētais Gars caur Vardu vienmēr pie mums stradatu un ik dienas davatu piedošanu līdz tai dzīvei, kur būs ne vairs piedošana, bet pilnīgi tīri un svēti cilvēki, pilni dievbijības un taisnības, atbrīvoti no grēka, naves un visam nelaimēm, jauna nemirstīga un apskaidrota miesa. Redzi, tas viss ir Svēta Gara amats un darbs – Viņš iesak svētdarīšanu virs zemes un ik dienas to vairo ar divam lietam: kristīgo baznīcu un grēku piedošanu. Bet, kad mēs trūdēsim, Viņš viena mirklī svētdarīšanu pilnīgi pabeigs un mūs pie tas uzturēs ar divam pēdējam lietam. Bet ari vardi Auferstehung des Fleisches (miesas augšamcelšanas) nav labi vaciski pateikti. Jo, kad mēs, vacieši, dzirdam vardu Fleisch, (miesa, gaļa) mēs nedomajam tālāk par gaļas veikaliem. Bet pareiza vacu valoda mēs teiktu Aufe hung des Leibes oder Leichnams (miesas jeb miroņa augšamcelšanās). Taču tam nav tik lielas nozīmes, ja tikai vardus pareizi saprot.
Tas ir artikuls, kam pastavīgi jabūt un japaliek darbīgam. Radīšana mums jau ir aiz muguras, tapat ari pestīšana jau ir notikusi, bet Svētais Gars veic savu darbu bez mitēšanas lidz pat pastarai dienai. Tadēļ Viņš iedibinajis draudzi, caur kuru Viņš visu runa un dara. Viņš vēl nav pilnīgi sapulcinajis savus kristiešus un izdalījis tiem grēku piedošanu. Tad nu mēs ticam tam, kurš pastavīgi mūs ved šaja draudzē ar savu Vardu un caur šo Vardu dod grēku piedošanu, vairo un stiprina ticību, lai, kad viss būs pabeigts un mēs paliksim ticība, nomirsim pasaulei un visam likstam, mūs beidzot padarītu pilnīgi un mūžīgi svētus. To mēs tagad gaidam caur Vardu un ticība.
Redzi, ticības apliecība visa dievišķa būtiba, griba un darbs attēloti visskaidrakaja veida, pavisam īsi, tomēr tados vardos, kuros ir tada gudrība, kura parsniedz visu cilvēku gudrību, pratu un saprašanu. Jo visa pasaule, kaut ari ta ar vislielako uzcītību tiekusies aptvert, kas ir Dievs un kadi ir Viņa nodomi un darbi, tomēr neko nav spējusi sasniegt. Turpretī tu un es esam to visu saņēmuši visbagatīgakaja veida; jo šeit Viņš pats visos trijos artikulos atklajies un atdarījis savas tēvišķas sirds un neizteicamas mīlestības dziļumus. Jo Viņš mūs tieši tadēļ radījis, lai atpestītu un darītu svētus, vēl jo vairak – Viņš devis un piešķīris mums visu, kas ir debesis un virs zemes, devis mums ari savu Dēlu un Svēto Garu, lai caur tiem vestu mūs pie sevis. Jo mēs (ka iepriekš paskaidrots) citadi nekad nespētu nonakt lidz Tēva laipnības un žēlastības atzīšanai, ka vien caur Kungu Kristu, kas ir Tēva sirds spogulis, arpus kura neredzam neko citu, ka vien briesmīgu un bargu soģi. Bet ari par Kristu mēs neko nevarētu zinat, ja Svētais Gars mums to nebūtu atklajis.
Tadēļ šie ticības apliecības artikuli atšķir un nošķir mūs, kristiešus, no visiem parējiem ļaudīm virs zemes. Jo visi, kas ir arpus kristietības, – vai tie būtu pagani, turki, jūdi vai neīsti kristieši un liekuli, kaut ari tie ticētu uz vienu patiesu Dievu un Viņu vien pielūgtu, – tomēr nezina, kads ir Dieva prats pret viņiem un nevar gaidīt no Viņa mīlestību, nedz citu ko labu, tadēļ tie paliek mūžīga dusmība un pazušana. Jo viņiem nav Kunga Kristus, turklat viņi nav apgaismoti un apveltīti ar Svēta Gara davanam.
Ta nu redzi, ka ticība, tas ir, ticības apliecība, ir pavisam citada macība neka desmit baušļi; jo bauslība skaidri maca, kas mums jadara, savukart ticības apliecība saka, ko Dievs mums dod un mūsu laba dara. Desmit baušļi arvien ir rakstīti visu cilvēku sirdis, turpretī ticību nespēj aptvert nekada cilvēka gudrība, to maca vienīgi Svētais Gars. Tadēļ bauslība nevienu vēl nedara par kristieti, jo Dieva dusmība un nežēlastība vēl arvien paliek par mums, jo mēs nespējam pildīt to, ko Dievs no mums prasa; bet ticības aplieciba sniedz vienīgi žēlastību, dara mūs dievbijīgus un Dievam tīkamus. Jo caur šo atziņu mēs iegūstam patiku un mīlestību pret visiem Dieva baušļiem, tadēļ ka šeit mēs redzam, ka Dievs dod mums pats sevi – pilnīgi, lidz ar visu, kas Viņam pieder, lai vadītu un palīdzētu turēt desmit baušļus. Tēvs mums dod – visu radību, Kristus – visus savus darbus, Svētais Gars – visas savas davanas.
Ar to, kas šeit sacīts par ticības apliecību, ir pietiekami, lai sniegtu pamatu vienkaršajiem ļaudīm, lai viņi netiktu parslogoti, bet, sapratuši galveno, paši tiektos talak, un to, ko Rakstos macījušies, šeit iegūtu, arvien pilnīgaka izpratnē pieaugdami; jo mums par to jasludina un jamacas ik dienas, kamēr vien šeit dzīvojam.
Par lūgšanu
Mēs esam dzirdējuši, kas jadara un kam jatic, kāda ir labaka un svētīgaka dzīve. Tagad seko treša dala – ka jalūdz. Jo ar mums ir ta, ka neviens cilvēks nespēj pilnīgi izpildīt baušļus, kaut ari viņš ir sacis ticēt; velns kopa ar visu pasauli un mūsu pašu miesu pretojas tam ar visu spēku. Tadēļ nekas nav tik loti nepieciešams, ka vienmēr būt Dieva priekša, Viņu piesaukt un lūgt, lai Viņš dod, uztur un vairo ticību un spēku pildīt baušļus, ka ari
/turpinājums sekos/
PIRMĀ DAĻA
[Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs] tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
Tas ir: tikai Mani vien tev ir jatur par savu Dievu. Ko tas nozīmē, un kā tas jāsaprot? Ko nozīmē – man ir Dievs vai, citiem vardiem sakot – kas ir Dievs? Atbilde: Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visas grūtībās.
Tātad iemantot Dievu nav nekas cits, kā no visas sirds paļauties un ticēt Viņam, kā jau to bieži esmu teicis, – tikai sirds paļāvība un ticība nosaka, vai man ir Dievs vai elks. Ja tava paļāvība un ticība ir patiesa, tad ari tavs Dievs ir patiess, turpretī – ja paļaušanās ir neīsta un nepatiesa, tad nav ari patiesā Dieva, jo tie abi – ticība un Dievs – sader kopā. Kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas ari ir tavs Dievs.
Tādēļ šis bauslis ir saprotams tā, ka tas prasa patiesu sirds ticību un paļaušanos, pieķeršanos vienīgajam patiesajam Dievam un turēšanos pie Viņa vien. Tas ari viss, ko šis bauslis saka, proti pielūko, ka vienīgi Es esmu tavs Dievs, un nemeklē nevienu citu; tas nozīmē – visu labo, kā vien tev trūkst, gaidi un meklē pie Manis un, ja tev jācieš nelaime un trūkums, nāc un turies pie Manis. Es, Es tev došu tik, cik vajadzīgs, un palīdzēšu visās grūtībās, tikai neļauj savai sirdij pieķerties vai meklēt mieru ne pie viena cita.
Lai to saprastu un iegaumētu, es gribu to vēl mazliet paskaidrot ar dažiem vienkāršiem piemēriem par šā baušļa nepildīšanu. Dažs domā, ka viņam ir Dievs un visa kā pietiek, ja vien ir nauda un manta, uz to tad tas plātīdamies paļaujas tik stingri un droši, ka nevienu vairs neņem vērā. Redzi, tādam ari ir dievs, taču tā vārds ir mamons – nauda un manta, kam pieķeras šā cilvēka sirds. Tas ir vispazīstamākais elks virs zemes. Kam ir nauda, tas jūtas drošs, priecīgs un bez raizēm, itin kā sēdētu pašā paradīzē. Un otrādi kam mantas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu. Jo maz var atrast tādu, kuri ir līksmi, nebēdā un nevaimanā, ja viņiem nav mamona. Rūpes un kāre pēc naudas pielīp cilvēka dabai un pavada to lidz kapam.
Tāpat, ja kāds paļaujas un lepojas, ka tam ir liela prasme, gudrība, vara, labvēlība, draudzība un gods, tam ari ir dievs, taču ari tas nav vienīgais patiesais Dievs. Te nu tu redzi, cik gan cilvēki ir augstprātīgi, droši un lepni uz šim mantām un cik izmisuši, ja tiem to nav vai tās tiek atņemtas. Tādēļ es vēlreiz saku, ka šā baušļa patiesais izskaidrojums ir šāds: ja tev ir kaut kas, kam tava sirds pilnīgi uzticas, tad tev ir Dievs.
Turklāt ievēro, ko darījām un kam savā aklumā nodevāmies pāvesta laikos. Ja kādam sāpēja zobs, tad viņš gavēja, piesaukdams Sv. Apoloniju; ja baidījās no ugunsnelaimes, – palīdzību gaidīja no Sv. Labrenča; ja bijās no mēra, – godināja Sv. Sebastianu vai Sv. Roku, un nav saskaitāmas visas tās apgrēcības, kad katrs izvēlējās sev īpašu svēto, kuru pielūdza un sauca palīgā savā nelaimē. Te minami ari visi tie, kas to dara pavisam bezprātīgi un slēdz derības ar velnu, lai tas viņiem dotu naudu, palīdzētu iegūt mīļāko, sargātu lopus, atgūtu zaudētas mantas utt., kā to dara burvji un melno mākslu piekopēji. Tiem visiem sirds paļaujas uz ko citu, tikai ne uz patieso Dievu, viņi negaida neko labu no Dieva un ari nemeklē neko labu pie Viņa.
Tā nu tu bez grūtībām sapratīsi, ko un cik šis bauslis prasa, proti, visu cilvēka sirdi un pilnīgu paļāvību uz Dievu vien un ne uz ko citu. Tu skaidri sapratīsi – ja mums ir Dievs, tad Viņš nav ne ar rokām satverams, ne noturams, nedz ari kabatā bāžams vai kastē ieslēdzams. Dievu satvert nozīmē to, ka sirds Viņu satver un pie Viņa turas. Bet turēties pie Viņa ar sirdi nav nekas cits, kā uz Viņu pilnīgi paļauties. Tādēļ Viņš grib novērst mūs no visa cita un vilkt pie sevis, jo Viņš ir vienīgais mūžīgais labums. Ir tā, it kā Viņš sacītu: ko tu iepriekš meklēji pie svētajiem vai ari gaidīji, paļaudamies uz mamonu vai ko citu, to gaidi no Manis un uzlūko Mani kā savu palīgu, kas bagātīgi apveltī tevi ar visiem labumiem.
Redzi, te tev tiek mācīts, kas ir patiess gods un kalpošana Dievam, kāda Viņam patīk, ko Viņš, draudēdams ar savām mūžīgajām dusmām, pavēl, proti -lai sirds nezinātu nekādu citu mierinājumu vai patvērumu, kā tikai Viņu, lai no Viņa neatrautos, bet gan Viņa dēļ uzdrošinātos atstāt visu, kas vien pasaulē ir.
Tu ari bez grūtībām redzēsi un varēsi spriest, ka pasaule nododas neīstai dievkalpošanai un elkdievībai. Neviena tauta nav bijusi tik nekrietna, ka nebūtu ieviesusi un turējusi kādus dievkalpojumus. Katrs ir izraudzījies sev kādu īpašu dievību, no kuras tad ari gaidījis sev labumu, palīdzību un mierinājumu.
Piemēram, tie pagāni, kuri paļāvās uz spēku un varu, par savu augstāko dievu izvēlējās Jupiteru, citi, kuri cerēja uz bagātību, laimi, prieku vai vieglām dienām, izvēlējās Heraklu, Merkūriju, Venēru vai citus dievus, grūtnieces – Diānu vai Luciānu utt., katrs izraudzījās sev par dievu to, uz ko tiecās viņa sirds. Patiesībā, ari pēc visu pagānu domām, tas, ka tev ir Dievs, nozīmē, ka tu uz Viņu paļaujies un Viņam tici. Bet kļūda te ir tā, ka pagānu paļaušanās un ticība ir aplama, jo tā nav paļaušanās uz vienīgo Dievu, bez kura nav patiesa Dieva ne debesis, ne virs zemes. Tāpēc pagāni paši savas iedomas un sapņus par Dievu patiesībā padara par elku, tādējādi paļaudamies uz neko. Tāpat tas ir ar elkdievību, jo tā nav tikai tur, kur veido un pielūdz kādu tēlu, bet elkdievība mit ari sirdi, kas, meklēdama mierinājumu un palīgu, raugās kur citur – uz radītām lietām, svētajiem vai velniem – un nepieņem Dievu, negaida no Viņa pat tik daudz laba kā Viņa vēlēšanos palīdzēt un ari netic, ka viss labais, kas notiek, patiesi nāk tikai no Dieva.
Turklāt aplama dievkalpošana un vislielākā elkdievība ir ari tā, pie kuras līdz šim esam turējušies un kura vēl joprojām valda pasaulē, un kurā ari pamatotas visas mūsu garīgās kārtas. Proti, ka cilvēka sirdsapziņa palīdzību, mierinājumu un svētību meklē pati savos darbos, neprātīgi cerēdama “izspiest” no Dieva Debesis, un rēķina, cik ziedots, gavēts, cik mises noturētas utt., paļaudamās uz visu to, it kā negribētu neko no Dieva pieņemt kā dāvanu, bet gan iegūt vai nopelnīt ar uzviju pati, it kā Dievam vajadzētu vienmēr būt gatavam mums pakalpot, it kā Viņš būtu mūsu parādnieks, bet mēs Viņa kungi un aizdevēji. Vai tas nav tas pats, kā Dieva pārvēršana par elku un “ābolu dievu” (no ābeles koka izgrieztu Dieva tēlu) un sevis likšana Dieva vietā? Bet tas ir par grūtu un maziem bērniem nav vēl mācāms.
Bet vienkāršajiem ļaudīm ir jāsaka, lai viņi ievēro un atceras šā baušļa nozīmi, proti – ka jāuzticas un jāpaļaujas tikai uz Dievu un no Viņa jāgaida viss labais, ka Viņš mums dod miesu un dzīvību, ēdienu, dzērienu, iztiku, veselību, aizsardzību, mieru – visus mums vajadzīgos laicīgos un mūžīgos labumus. Turklāt Viņš mūs sargā no nelaimes, glābj un palīdz, ja ar mums kas notiek. Tātad vienīgi Dievs ir tas, no kura saņemam visu labo, un tikai ar Viņa palīdzību topam brīvi no visām nelaimēm. Es domāju, ka tādēļ vācieši jau no seniem laikiem labāk un pareizāk nekā kādā citā valodā vāciski Dievu sauc Gott, saistot ar vārdu “labs”, jo Viņš ir mūžīgais avots, kurš pārpilnībā dod visu labumu un no kura plūst viss, kas vien ir un tiek saukts -labs.
Lai gan daudz laba mēs saņemam ari no cilvēkiem, taču tas, ko mēs saņemam, tomēr nāk no Dieva pēc Viņa pavēles un kārtības. Jo mūsu vecākiem, visai valdībai, tāpat ari katram cilvēkam attiecībā uz viņa tuvāko ir dota pavēle darīt labu, tā ka mēs gūstam to ne no viņiem, bet no Dieva. Jo radība ir tikai instruments un līdzeklis, ar kura starpniecību Dievs dod visu – krūti un pienu mātei, ar ko barot bērnu, labību un dažādus zemes augus iztikai, taču nevienu no šim dāvanām radība nevar radīt pati. Tādēļ cilvēkam nav jāuzdrošinās ņemt vai dot ko citu, kā vien to, ko Dievs pavēlējis, to pateicībā atzīstot par Dieva dāvanu, kā šis bauslis to prasa. Tāpēc ari nav jānoniecina tas, ko labu gūstam no radības, un nav pārdroši jāmeklē citi veidi un ceļi, kā tikai tie, kurus Dievs ir pavēlējis; jo citādi tas nozīmētu, ka mēs to gribam saņemt no sevis, nevis no Dieva.
Tad nu lai ikviens pielūko, ka tur šo bausli augstāk par visām lietām un nepadara par joku. Izvaicā un pārbaudi savu sirdi, tad tu redzēsi, vai tā turas vienīgi pie Dieva vai ne. Ja tev ir tāda sirds, kas spēj sagaidīt no Viņa tikai labu, īpaši nelaimēs un trūkumā, turklāt var atstāt visu, kas nav Dievs, – tad tev ir vienīgais, patiesais Dievs. Un otrādi, ja tā pieķeras kam citam, no tā sagaidīdama vairāk labuma un palīdzības nekā no Dieva, un nelaimē nevis glābjas pie Dieva, bet bēg no Viņa, – tad tev ir elks.
Tādēļ, lai tu redzētu, ka Dievs šo bausli nav devis tāpat vien, bet nopietni prasa, lai tas tiktu ievērots, Viņš pievienojis šim bauslim gan briesmīgus draudus, gan iepriecinošu apsolījumu, kas ari jāmāca un cieši jāpiekodina jaunajiem ļaudīm, lai tie to ņemtu pie sirds un paturētu prātā.
Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē lidz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst, un daru žēlastību līdz tükstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.
Lai gan šie vārdi, kā vēlāk redzēsim, attiecas uz visiem baušļiem, tie tomēr ir pievienoti tieši šim pirmajam, galvenajam bauslim. Pats svarīgākais ir, lai cilvēkam būtu laba galva, jo, kur galva rīkojas labi, tur ari visa dzīve rit pareizi, un otrādi. Tad nu mācies no šiem vārdiem, cik Dievs ir dusmīgs uz tiem, kuri paļaujas uz ko citu, bet ne uz Viņu, turpretī – cik laipns un žēlīgs tiem, kuri no visas sirds tic un uzticas vienīgi Viņam. Proti, Dieva dusmas nerimst lidz ceturtajam augumam, turpretī Viņa žēlastība un labums ir pār daudziem tūkstošiem augumu. Nebūsim pārdroši kā tie, kuri savā siržu neprātā paļaujas uz gadījumu un domā, ka nav svarīgi, kā dzīvojam. Viņš ir tāds Dievs, kas neatstāj nesodītu to, kas novēršas no Viņa, un nebeidz dusmoties lidz pat ceturtajam augumam – līdz tie pavisam tiek izdeldēti. Tādēļ Dievs ir bijājams, nevis nievājams.
To Viņš ir apliecinājis ari visos stāstos un notikumos, kurus mums bagātīgi rāda Raksti; to pašu varam mācīties ari ikdienas pieredzē. Jau no paša sākuma Viņš ir iznīdējis visu elkdievību un tās dēļ pazudinājis gan pagānus, gan jūdus. Tāpat ari šodien Viņš izjauc katru aplamu dievkalpošanu, tā ka galu galā visiem, kas pie tās paliek, jāiet bojā. Tādēļ, lai gan tagad ir daudz lepnu, varenu un bagātu resnvēderu, kuri lepojas ar savu mamonu, nerūpēdamies, vai Dievs par to dusmo vai smejas, un domā, ka spēs izturēt Dieva dusmas, – taču viņi to nespēs un ies bojā līdz ar visu, kam uzticējušies, tāpat kā ir gājuši bojā ari visi citi, kuri sevi uzskatījuši par vēl pasargātākiem un spēcīgākiem.
Un tieši tādu stūrgalvju dēļ, kuri domā: ja Dievs tikai noraugās un Jauj tiem dzīvot drošībā, Viņš vai nu nezina, vai ari Viņam nerūp šis lietas; tieši tādēļ Viņam tie ir jāsit un jāsoda, lai līdz bērnu bērniem neaizmirstos un katram būtu skaidri redzams, ka ar Dievu nav joki. Jo par šādiem ļaudīm Viņš domā, sacīdams: “Kas Mani ienīst .. }} Tas nozīmē – kas paliek pie savas spītības un lepnības. Ko tiem sludina vai saka, to tie negrib dzirdēt, bet, ja tos pamāca, lai pārbauda sevi un labojas, iekams nav nācis sods, viņi kJūst traki un neprātīgi, tādējādi taisnīgi nopelnīdami Dieva dusmas, kā to ik dienas redzam pie bīskapiem un firstiem.
Lai ari cik briesmīgi būtu šie draudi, tomēr daudz varenāks ir iepriecinājums un apsolījums, ka tie, kuri turas tikai pie Dieva, var būt droši, ka Viņš parādīs žēlastību un darīs labu ne vien viņiem, bet ari viņu bērniem lidz tūkstošajai paaudzei. Tam vajadzētu mūs aizkustināt, likt mūsu sirdīm uzticēties Dievam ar visu paļāvību un – kad augstais Dievs mums tā nāk pretī, sirsnīgi aicinādams un bagātīgi apsolīdams – tiekties pēc visiem Viņa dotajiem laicīgajiem un mūžīgajiem labumiem.
Tādēļ lai ikviens to ņem nopietni pie sirds un nedomā, ka tas ir cilvēka sacīts. Jo šis apsolījums tev dod vai nu mūžīgu svētību, laimi un prieku, vai ari mūžīgas dusmas, nelaimi un sirds ciešanas. Ko gan vairāk tu vari vēlēties un saņemt, kā to, ko Viņš tev tik laipni apsola, gribēdams būt tavs ar visu savu labumu, tevi sargāt un palīdzēt visās vajadzībās? Bet tur jau ir tā nelaime, ka pasaule šim apsolījumam netic un neuzskata to par Dieva vārdu, jo tā redz, ka tie, kuri uzticas Dievam, nevis mamonam, cieš raizes un trūkumu, un velns nostājas un cīnās pret tiem, tā ka tiem nav ne naudas, ne labvēlības, ne goda, turklāt viņi tik tikko spēj vilkt dzīvību. Turpretī tiem, kuri kalpo mamonam, ir vara, labvēlība, gods, labumi un ērtības pasaulē. Tāpēc šie vārdi ir īpaši vērsti pret to šķietamību, ko redzam pasaulē, un ir jāzina, ka tie nemelo un neviļ, bet izrādīsies patiesi.
Padomā pats vai pajautā citiem un saki man: ko galu galā ir panākuši tie, kuri centušies un rūpējušies, lai sakrātu daudz mantas un naudas? Tu redzēsi, ka viņu darbs un pūliņi gājuši zudumā, un, ja ari viņi savākuši lielus dārgumus, tie ir izgaisuši un izputējuši; par savu mantu viņiem nav bijis prieka, un tā pat nav sniegusies līdz trešajai paaudzei. Tikai pavēro un tu redzēsi, ka pietiekami daudz piemēru tam var atrast vēstures notikumos, kā ari uzzināt no veciem, pieredzējušiem ļaudīm.
Sauls bija liels ķēniņš, Dieva izredzēts un dievbijīgs virs, bet, kad ieguva varu, ļāva savai sirdij aprimt un pieķērās savam kronim un varai; tā nu viņam bija jāiet bojā ar visu, kas tam piederēja, un nepalika pat neviena no viņa bērniem. Turpretī Dāvids bija nabaga nievāts virs, padzīts un vajāts, viņš nekur nebija drošs par savu dzīvību, tomēr no Saula rokas viņš tika pasargāts un kļuva par ķēniņu.
Šiem vārdiem bija jāpaliek un jāpiepildās – jo Dievs nevar ne vilt, ne melot. Tikai neļauj velnam un pasaulei sevi pievilt ar šķietamību, kas pastāv īsu mirkli, bet galu galā nav itin nekas.
Tāpēc iemācīsimies labi pirmo bausli, lai redzētu, ka Dievs nepacieš ne pārdrošību, ne paļaušanos uz citām lietām un neprasa no mums neko citu, kā tikai sirds paļāvību, kas visu labo sagaida no Viņa, lai mēs ietu taisnu ceJu un lietotu visu, ko Dievs dod ari laicīgās vajadzībās katram pēc sava sabiedriskā stāvokļa Dieva noliktajā kārtībā, – tāpat kā kurpnieks padara darbu un tad liek pie malas savu adatu, īlenu un auklu vai ari kā ceļinieks izmanto patvērumu, barību un gultu savai vajadzībai, nevienai no šim lietām neļaujot kļūt par kungu vai elku.
Tas ir viss, kas sīkāk bija skaidrojams par pirmo bausli. Tas ir vissvarīgākais, jo, kad sirds ir ar Dievu un šis bauslis tiek turēts, tad visi pārējie tam seko.
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nepareizi lietot [jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto].
Tāpat kā pirmais bauslis ir pamācījis sirdi un mācījis ticību, tā šis bauslis mūs ved tālāk un māca mutei un mēlei pareizi runāt par Dievu. Jo pirmais, kas izlaužas no sirds un nāk atklātībā, ir vārdi. Kā jau iepriekš mācīju atbildēt uz jautājumu: ko tas nozīmē, ka tev ir Dievs, – tāpat tev vienkārši jāaptver un jāpieņem ari šā un citu baušļu jēga.
Kad jautā: “Kā tu saproti otro bausli?” vai ari: “Ko nozīmē Dieva vārdu nepareizi lietot?” Tad atbildi īsi: “Dieva vārdu lieto nepareizi, ja piesauc Dievu To Kungu -lai kā tas ari notiktu -, runājot melus vai sekojot visādiem netikumiem.” Tādēļ ir pavēlēts, lai Dieva vārdu nepieminam ar viltu un nelietojam gadījumos, kad sirds labi zina vai tai vajadzētu zināt, ka ir citādi, – kā notiek tur, kur, tiesas priekšā zvērēdami, ļaudis melo viens otram. Jo Dieva vārdu nevar lietot nelietīgāk, kā melojot vai viJot. Tāds, īsi un vienkārši runājot, ir šā baušļa skaidrojums.
No tā nu katrs pats var secināt, kad un kā Dieva vārds tiek lietots nelietīgi, jo visas šis ļaunprātības jau nav uzskaitāmas. Tomēr, īsi sakot, visbiežāk Dieva vārds tiek nelietīgi izmantots laicīgās lietās un darījumos, kur tiek skarta nauda, manta, gods, kā ari tiesā, tirgū vai kur citur, kur nepatiesi zvēr, piesaucot Dieva vārdu. It īpaši bieži tas notiek laulības lietās, kur divi viens otram slepeni solījušies, bet pēc tam to noliedz.
Bet visvairāk Dieva vārds tiek nepareizi lietots garīgās lietās, kuras skar sirdsapziņu, proti, kad nāk viltus sludinātāji un savus melus sludina kā Dieva vārdu. Redzi, tā ir rotāšanās ar Dieva vārdu, vēlēšanās izlikties skaistam vai pārliecināt par savu taisnību, vienalga, vai tas notiek negodīgos pasaulīgos darījumos vai augstas, grūti saprotamas ticības un mācības lietās. Pie šiem meliem pieder ari zaimotaji ne tikai visiem zinamie, kurus pazīst katrs un kuri nekaunēdamies apgāna Dieva vārdu – tādi mācāmi ne vairs mūsu, bet gan bendes skola -, bet ari tie, kuri atklāti zaimo patiesību un Dieva vārdu, sacīdami, ka tas ir no velna. Par šim lietam te plašak nav nepieciešams runat.
Tad nu macīsimies un ņemsim pie sirds, cik nozīmīgs ir šis bauslis, cik vien iespējams sargasimies no svētā vārda nepareizas lietošanas ka no lielakā grēka, kas var notikt arēji redzamā veidā. Jo melot un krapt pats par sevi ir liels grēks, bet, ja to grib attaisnot, piesaucot un izmantojot Dieva vardu, grēks kļūst vēl smagaks, jo no vieniem meliem rodas divkarši, pat daudzkarši meli.
Tadēļ ari Dievs šim bauslim pievienojis nopietnus draudus: “Jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.”
Tas ir – neviena gadījuma tas nepaliks neievērots un neviens neizbēgs no soda. Gluži ka Viņš neatstas nesodītu to, kas no Viņa novērš savu sirdi; tapat Viņš necietis ari to, ka kads Viņa vardu lieto, lai izskaistinatu melus. Diemžēl tagad visu pasauli parņēmis tads posts, ka tik maz ir to, kuri neizmanto Dieva vardu meliem vai ļaunumam, un tikpat maz ir ari to, kuri no visas sirds paļaujas vienīgi uz Dievu.
Jo mums jau no dabas ir šis “skaistais tikums”, ka, izdarījuši ko sliktu, mēs labprat gribam savu parkapumu noslēpt un izpušķot, lai neviens to ne redzētu, ne zinatu. Un neviens nav tik bezkaunīgs, lai ar pastradato ļaundarību lielītos, bet grib to visu izdarīt slepeni, lai neviens neuzzinatu. Janu kadu pieķer, tad tas ņem palīga Dieva vardu, nelietību iztēlojot ka dievbijību un kaunu ka godu. Tada nu ir ierasta pasaules kartība, kas ka lieli grēku plūdi ir parplūdinajuši visas zemes. Tadēļ ari mūsu alga ir tada, kadu esam meklējuši un pelnijuši – mēris, karš, dardzība, ugunsgrēki, plūdi, nešķistas sievas, bērni un saime, ka ari citāds posts. No ka gan cita būtu cēlušas visas šis daudzas nelaimes? Ta vēl ir liela žēlastiba, ka zeme mūs nes un baro.
Tadēļ vairak par visam lietam nepieciešams nopietni macit un radinat jaunos ļaudis ievērot šo un citus baušļus, taču, ja viņi tos parkapj, vajag tūlīt būt klat ar rikstēm, cieši piekodinot un liekot pie sirds šo bausli, lai tie uzaugtu ne vien sodu bistoties, bet ari pazemibā un bijībā Dieva priekša.
Tagad tu saproti, ka nepareizi lietot Dieva vardu, nozimē to lietot, runajot melus, apgalvojot to, kas nav patiesiba, ka ari ladot, zvērot, burot – visur, kur vien tiek darita kada ļaundariba.
Turklat tev ari jazina, ka Dieva vardu lietot pareizi. Jo, sacīdams:
“Tev nebūs Dieva vārdu nepareizi lietot,” Dievs liek ari noprast, kā Viņa vards ir jālieto pareizi. Jo Viņa vards mums ir atklāts un dots tieši tadēļ, lai mēs to lietotu un tas būtu mums par svētibu. Tadēļ ir pats par sevi saprotams, ka šo svēto Vardu ir aizliegts lietot, – melojot vai darot ko netikumīgu, turp reti pavēlēts to lietot, – runajot patiesību un labo, piemēram, ja patiesi zvērē, kur tas ir vajadzīgs un tiek prasits, ari kad Dieva vardu patiesi maca, piesauc visas bēdās, slavē un pateicas, kad labi klajas. Kopā tas viss ir izteikts un pavēlēts 50. psalma 15. panta: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt. ” Tas nozimē – Viņu piesaukt, runajot patiesibu, un lietot svētīgi. Tadējadi, kā to lūdzam lūgšana Mūsu Tēvs, tiek svētits Viņa vards.
Un tā tev ir izskaidrots viss ša baušļa saturs. Un, ja to saprotam, tad viegli varam atbildēt uz jautajumu, ar kuru nomocijušies tik daudzi skolotāji, proti – kādēļ Evaņģēlijs aizliedz zvērēt, kaut ari Kristus, Sv. Pavils un citi svētie daudzreiz ir zvērējuši? Atbilde īsumā varētu būt šada: zvērēt nedrikst, darot ļaunu, proti, melojot, ka ari tad, kad tas nav nepieciešams. Bet uz labu un par labu tuvākajam ir jazvēr, jo tas ir labs un pareizs darbs, ar ko tiek pagodinats Dievs, apstiprināta taisnība un tiesa, noraiditi meli, samierināti ļaudis, parādita paklausība un izbeigti strīdi. Dievs pats nostajas vidū un nošķir taisnibu no netaisnibas, labu no ļauna. Ja viena puse zvēr nepatiesi, tai jau ir spriedums – tā neizbēgs no soda, un, lai ari sods neseko tūlīt, ta neko nepanaks, un viss, ko ta ar šo zvērestu būs iemantojusi, iztecēs ka ūdens caur pirkstiem un to nekad nevarēs ar prieku baudit. Pie daudziem esmu piedzivojis, ka tiem, kas lauzuši savu laulības solījumu, pēc tam nav bijis nevienas laimīgas dienas, nedz laimiga brīža. Un tie nožēlojamā veida tikuši samaitāti pie miesas, dvēseles un mantas.
Tadēļ es, tāpat kā iepriekš, saku un atgādinu, ka ar bridināšanu un biedinašanu, aizliegšanu un sodīšanu bērni laikus jāradina sargaties no meliem un ipaši no ta, ka tos apstiprinatu ar Dieva vardu. Jo, kur tas tiks atļauts, tur neiznāks nekas labs, – ka ir tagad, kad redzams, ka pasaule ir ļaunaka neka jebkad, un nav vairs ne valdibas, ne paklausibas, ne ticības, ne uzticibas, bet gan tikai pargalvigi un nevaldāmi ļaudis, kam vairs nepalīdz ne māciba, ne sods. Tas viss ir Dieva dusmas un sods par šā baušļa neprātīgu noniecinašanu.
No otras puses, ļaudis atkal ir jāskubina un jamudina godāt Dieva vardu un arvien paturēt to uz savam lūpām visa, ar ko vien tie sastopas un kas tiem nāk acupriekšā. Jo Viņa varda patiesais gods ir tas, ka no tā gaidām visu iepriecinajumu un tāpēc to piesaucam; tātad vispirms sirds caur ticibu dod Dievam Viņa godu un pēc tam – mute caur liecibu.
Svētīgs un noderigs ieradums ir ari tas, ka no sirds piesaucam Dieva vardu. Tas jo spēcigi palīdz pret velnu, kas vienmēr ir mūsu tuvuma un glūn, ka varētu mūs ievest grēkā, kaunā, bēdās un postā, – bet viņš nespēj klausities Dieva vardu, nedz ilgi palikt tur, kur šo vardu no sirds piesauc. Un mūs būtu parsteidzis ne viens vien šausmīgs un baiss gadījums, ja Dieva varda piesaukšana mūs nebūtu uzturējusi. Es pats esmu izmēģinājis un piedzīvojis to, ka, piesaucot Dieva vardu, nereti tikusi novērsta un secen gajusi liela nelaime. Es saku – mums vienmēr jātur uz lūpām Dieva svētais vards velnam par spīti, lai viņš, kaut nezin kā gribēdams, mums nevarētu nodarīt neka ļauna.
Te noder ari tas, ka radināmies ik dienas uzticēt Dievam savu dvēseli un miesu, sievu, bērnus, saimi un visu, kas mums ir, lai Viņš pasarga no jebkuras iespējamas nelaimes. Talab ari ir cēlušas un vēl tagad tiek lietotas galda lūgšanas un citi svētības vardi rītos un vakaros; tādēļ ari mācam bērnam pārmest krustu, kad viņš redz vai dzird kaut ko briesmigu vai baisu, un teikt: “Dievs Kungs, pasargi!”, “Palīdzi, mīļais Kungs Kristu!” vai līdzīgi. Tāpat ari, ja kādam necerēti notiek kas labs, lai cik niecigs tas ari būtu, sacit: “Slava un pateiciba Dievam”, “To man Dievs piešķīris” utt. – tāpat kā agrak bērniem mācija gavēt un lūgt Sv. Nikolaju un citus svētos. Tas Dievam būtu pieņemamak un patiktu labāk neka kartēziešu svētums un dzīve klosterī.
Redzi, un tā – it ka bērnišķigā un rotaļīgā veida – varētu jaunatni iemācīt Dievu bīties un godāt, pirmais un otrais bauslis tiktu ievērots un pastāvigi lietots viņu dzīvē. Tad no tā varētu kas labs uzdigt, izaugt un nest augļus, – izaugtu tādi ļaudis, kuri visai zemei būtu par prieku un svētibu. Tas būtu ari pareizais veids, kā ar labestību un priecigu sirdi uzaudzināt bērnus. Jo, kur piespiež tikai ar sitieniem un žagariem, tur neiznāk nekas labs, un, tam turpinoties, dievbijība paliek tikai tik ilgi, kamēr ir rīkstes uz plikuma. Bet audzināšana ar labu sakņojas sirdi ta, ka bērns Dievu bīstas vairak neka rīkstes un spieķi. To es saku tik vienkārši jauniešu labad, lai viņi reiz to iegaumētu, jo – ja mēs sprediķojam mūsu bērniem, mums ar tiem ka ar bērniem ari jārunā. Tā nu mēs esam novērsuši Dieva varda nepareizu lietošanu un mācijuši to lietot pareizi ne tikai vārdos, bet ari darbos un dZivē, lai ļaudis zinatu, ka tas Dievam no sirds patik un Viņš to grib bagātigi atalgot, tapat kā bargi sodit par sava varda nepareizu lietošanu.
Tev būs svēto dienu svētīt.
Vards “svētā diena” nāk no ebreju varda “sabats”, kas patiesībā nozīmē – dusēt, atpūsties no darba. Tādēļ mēs sakām “svinēt svētvakaru” vai “turēt svētu vakaru”. Vecajā Derībā Dievs ir nošķīris septīto dienu, licis to svinēt un pavēlējis turēt svētu par visam citam dienām. Šada ārēja svinēšana šai bausli ir pavēlēta tikai jūdiem, lai tie pārtrauktu visus savus smagos darbus un dusētu, lai atpūstos cilvēki un lopi un tos nenovārdzinatu nepārtraukts darbs. Kaut gan tie šo bausli vēlāk muļķīgi parprata, zaimoja un nevarēja paciest, ka Kristus dara sabata darbus, kurus taču darīja ari viņi paši, ka to lasam evaņģēlijā, – itin kā šā baušļa prasības būtu izpildītas jau ar to vien, ka sabata nedara nekādu arēju darbu. Taču ša baušļa jēga nav tada, proti, ka viņi svētītu svēto jeb dusas dienu, kā par to tūlīt runasim.
Tadēļ šis bauslis burtiska izpratnē mūs, kristiešus, neskar, jo ta ir pilnīgi arēja lieta, tapat visi parējie priekšraksti Vecaja Derībā, kas saistīti ar īpašam ceremonijam, cilvēkiem, laiku un vietām, no kā visa Kristus mūs ir atbrīvojis. Ja mēs ar kristīgu izpratni vienkaršiem ļaudīm sakām, ko Dievs šaja bausli no mums prasa, tad ievēro, ka mēs gribam svētīt svētas dienas nevis sapratīgo un izglītoto kristiešu dēļ, viņiem tas nemaz nebūtu vajadzigas, bet gan vispirms miesīga cēloņa un vajadzibas dēļ, ko maca un prasa pati daba vienkāršās tautas dēļ. Tas nepieciešams kalpiem un kalponēm, kuri visu darba nedēļu gaidījuši, lai vienu dienu varētu dusēt un atpūsties. Bet visvairak tadēļ, lai šaja dusas diena mēs rastu iespēju un laiku piedalīties dievkalpojuma, tatad -lai mēs san aktu kopa klausities un pārrunat Dieva vardu, lūgt un slavēt Dievu, Viņam dziedat un pateikties.
Bet tas nav saistīts ar īpašu laiku ka jūdiem, kur sabats ir vai nu ši, vai ta diena, jo neviena diena pati par sevi nav labāka par otru, un dievkalpojumiem vajadzētu būt ik dienas. Taču, ta ka vairumam tas nav iespējams, tad šim nolūkam vajadzētu izraudzītvismaz vienu dienu nedēļā. Ja jau no senatnes tam ir nolikta svētdiena, pie ta ari japaliek, lai turētos pie vienprātīgas kārtības un ar nevajadzigiem jauninājumiem neradītu nekārtību.
Tada ir ša baušļa vienkaršā nozīme: neatkarīgi no ta, kura būtu atdusas diena, taja pienakas macīties Dieva vardu. Tatad šis dienas īpašais uzdevums ir sludinašana jaunajiem un vienkaršajiem ļaudim, tomēr tas nav jāsaprot tik šaura nozīmē, ka tadēļ būtu aizliegti visi ikdienas darbi, bez kuriem nevar iztikt.
Tādēļ, ja tev jautā, ko nozīmē – “Tev būs svēto dienu svētīt”, tad atbildi: “Svēto dienu svētīt nozimē – turēt to svētu.” Ko nozīmē “turēt svētu”? – Neko citu, ka nodoties svētiem vārdiem, darbiem un dzīvei. Jo dienai pašai par sevi nekada svētīšana nav vajadzīga, tā jau svēta ir radīta. Bet Dievs grib, lai ta tev būtu svēta. Tevis dēļ svētdiena kJūst svēta vai nesvēta, jo tu dari svētus vai nesvētus darbus.
Ka tad notiek svētīšana? Ne jau ta, ka sēdi aizkrāsnē un nedari smagus darbus vai ari ka liec galva vainagu un apvelc savas labākas drēbes, bet gan, ka jau saciju, klausoties un pardomajot Dieva vārdu un tajā vingrinoties.
Un patiešam, mums, kristiešiem, ik dienas jāsvētī šada diena un jādara tikai svēti darbi, tas ir – katru dienu jādarbojas ar Dieva vardu, turot to sirdi un uz lūpām. Bet, tā kā mums ne vienmēr ir brīvs laiks, tad jāizraugās nedēļā dažas stundas jauniešiem un vismaz viena diena visai saimei, lai lasītu Dieva vardu un macītos desmit baušļus, ticibas apliecību un svēto lūgšanu Mūsu Tēvs, lai visa mūsu dzīve ritētu pēc Dieva varda. Kur tas tā notiek, tur ari īsti tiek svētīta svētdiena, kur tā nedara, tur kristīgas svētdienas nav. Jo svinēt un atpūsties var ari nekristīgi ļaudis, gluži kā viss mūsu garīdznieku pulks ik dienu stāv baznicās, dzied un spēlē, un tomēr tie svētdienu nesvētī, jo nedz sludina, nedz māca Dieva vardu, bet gan dzīvo un māca pretēji.
Jo Dieva vards ir svētums pār visiem svētumiem, tas ir vienīgais, kas mums, kristiešiem, ir un ko mēs zinam. Jo, ja mēs sakrautu viena kaudzē visu svēto kaulus vai svētās un svētītās drēbes, ar to mums nekas nebūtu līdzēts, jo tas visas ir mirušas lietas, kuras nevienu nevar svētīt. Bet Dieva vards ir dārgums, kas visas lietas dara svētas, un caur to ir svēti ari visi svētie. Kad Dieva vards tiek lietots, uzklausīts, lasīts vai pārdomāts, – caur šo Vardu tiek svētits cilvēks, diena un darbs, – ne ārēja darba, bet Varda dēļ, kas mūs visus dara svētus. Tādēļ es vienmēr saku, ka visai mūsu dzīvei un darbam ir jārit Dieva varda, tiem jābūt Dievam tīkamiem jeb svētiem; kur tas notiek, tur šis bauslis ir spēkā un tiek piepildīts.
Turpretī, ja kādam iestādījumam vai darbam trūkst Dieva vārda, Dievs neuzskata tos par svētiem, lai kā tie spīdētu un laistītos vai būtu apkārti ar svētām relikvijām. Tādas ir ci1vēku izdomātas garīgās· kārtas, kuras nepazīst Dieva vardu un meklē svētumu savos darbos.
Tālab ievēro, ka šā baušļa spēks un vara nav svinēšanā, bet gan svētīšanā. Šai dienai ir īpašs, svēts uzdevums. Jo, ja pats cilvēks nav svēts, tad ari visus viņa darbus nevar saukt par svētiem. Bet svētdienās ir jādara tads darbs, ar ko pats cilvēks tiek svētīts. Tas, kā jau sacījam, notiek tikai caur Dieva vardu. Tādēļ ari ir noliktas vietas, laiki, personas un visa ārējā kalpošana Dievam, lai Dieva vards tiktu publiski sludināts.
Ja nu tik daudz kas ir atkarīgs no Dieva varda, ka bez tā svētdiena nevar tikt svinēta, tad mums jāzina, ka Dievs grib, lai mēs šo bausli stingri turētu, tāpat ari Viņš grib sodīt visus tos, kuri nonicina Viņa vardu un tam paredzētajā laika negrib to ne klausīties, ne mācīties. Tādēļ mēs grēkojam pret šo bausli ne vien tad, kad nekrietni apgānām vai nesvētām svētdienu – kā tādi, kas skopuma vai vieglprātības dēl neklausās Dieva vardu vai sēž krogos dzerdami un ālēdamies kā cūkas – bet ari tad, kad, tāpat kā lielais vairums, Dieva vardu klausāmies kā kādu pasaku, tikai ieraduma pēc iedami klausīties sprediķi. Tāpēc, kad gads ir pagājis, neesam kļuvuši gudrāki kā iepriekš. Jo lidz šim valdīja uzskats, ka svētdiena tiek svētīta, ja piedalās misē vai dzird lasam ko no evaņģēlija, taču pēc Dieva varda neviens nejautāja, un neviens to ari nemācija. Tagad, kad mums ir Dieva vards, mēs tomēr ne cenšamies no šis kaitīgās nevērības atbrīvoties, – sprediķi un pamudinājumus gan klausāmies, bet nenopietni un bezrūpīgi.
Tapēc ziniet, ka nepietiek tikai ar klausīšanos vien, bet Dieva vards ir ari jamacas un japatur prata. Un ned oma, ka tu ar to vari rikoties, ka tev patik, un ka tam nav lielas nozimes, bet zini, ka Dieva bauslis ir tas, kas prasīs, ka tu esi klausījies, macijies un godajis Viņa vardu. Tāpat ir sodami ari tie iedomīgie “gari”, kuri, vienu vai divus sprediķus dzirdējuši, jūtas apmierinati un garlaikoti, it ka tie jau visu paši zinatu un tiem neviens pamacītājs vairs nebūtu vajadzīgs. Jo tieši tas ir grēks, ko lidz šim pieskaitīja naves grēkiem, un to sauc aK17bla- kūtrums un apnikums, ļaundabiga, kaitīga sērga, ar ko velns apbur un pievi} daudzas sirdis, lai mūs uzvarētu un atkal paslepšus nolaupītu Dieva vardu.
Jo es tev saku: ja ari tu vislab ak zinatu Dieva vardu un būtu meistars visas lietas, tomēr ik dienas tu atrodies velna valstības vidū, un viņš nerimstas ne dienu, ne nakti, cenzdamies tevi pievilt un iedegt tava sirdi neticibu un Jaunas domas pret visiem baušļiem. Tapēc tev vienmēr jātur Dieva vards sirdi, mutē un ausis. Bet, kur sirds stav dīka un Dieva vards neskan, tur ielaužas velns un nodara postu, pirms esi to pamanījis. Turpretī Dieva vardam ir spēks – ja to nopietni ievēro, klausas un liek lieta, tas nekad nepaliek bez augļiem, bet vienmēr modina jaunu sapratni, prieku un svētbijību un šķīsta sirdis un domas, jo tas nav ne kūtrs, ne miris, bet gan darbīgs un dzīvs vards. Un, ja mums nebūtu citas vajadzības klausīties Dieva vardu un bēdas mūs uz to nespiestu, tad taču ikvienu vajadzētu pamudinat, lai ar šo Vardu tiek aizraidīts, padzīts velns un piepildīts Dieva bauslis, un tas ir Dievam tīkamāk neka visi spožie liekuļu darbi.
Līdz šim esam mācījušies trīs pirmos baušļus, kas māca pareizu attieksmi pret Dievu. Pirmkārt, lai mes Viņam uzticētos no visas sirds, Viņu bītos un mīlētu visā savā dzīvē. Otrkārt, lai nelietotu nepareizi Viņa svēto vārdu – ne ar meliem, ne citām ļaundarībām, bet lietotu to vienīgi par godu Dievam, par labu un svētību savam tuvākajam un sev pašiem. Treškārt, lai svētkos un dusas dienā centīgi lasītu, uzklausītu un lietotu Dieva vārdu, lai ar to vadītu visu savu dzīvi un darbus. Šiem trim seko pārējie septiņi baušļi, kas māca, kā jāīzturas pret savu tuvāko. Pirmais un augstākais no tiem ir:
Tev būs savu tēvu un māti godāt [lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes].
Tēva un mātes kārtai Dievs ir devis īpašu godu – augstāku par visām citām kārtām, kuras tai pakārtotas; tā Viņš pavēl ne tikai mīlet vecākus, bet ari viņus godāt. Attiecībā uz brāļiem, māsām un visiem tuvākajiem Viņš nepavel neko augstāku, kā vien viņus mīlēt. Dievs nošķir tēvu un māti no visiem citiem cilvekiem virs zemes un nostāda tos līdzās Sev. Godāt – tas ir kas vairāk nekā mīlet, jo godāšana ietver ne tikai mīlestību, bet ari paklausību, pazemību un bijību kā pret majestāti, kura viņos apslēpta. Godāšana ari nozīmē – ne tikai laipni un pazemīgi uzrunāt vecākus, bet vispirms gan sirdi just un ar izturešanos rādīt, ka viņus augstu vertē un uzskata par augstākajiem tūdaļ pēc Dieva. Tie, kuri godājami no sirds, ir ari patiesi jāuzskata par augstiem un dižiem cilvēkiems.
Tātad jāmāca bērniem uzlūkot savus vecākus kā Dieva vietniekus un atcereties, ka viņi, kaut ari tie būtu neievērojami, nabagi, slimi vai savādnieki, tomer ir Dieva doti tēvs un māte. Vecākiem izturešanās vai trūkumu deļ viņu gods netiek laupīts. Tādeļ nav jāuzlūko cilveks, kāds tas ir, bet Dieva griba, kas visu rada un kārto. Lai gan citādi Dieva priekšā esam vienādi, taču šādai nevienlīdzībai un iedibinātām atšķirībām mūsu starpā noteikti jābūLTādēļ ari Dievs ir pavēlejis to ievērot, lai tu man paklausītu un man pār tevi būtu noteikšana, tādēļ ka esmu tavs tēvs.
Tā nu vispirms mācies, ko nozīmē šajā bausli prasītā vecāku godāšana, proti: ka viņus cienījam un mīlējam pāri par visām lietām kā lielāko dārgumu virs zemes. Tāpat ari esam laipni pret viņiem, kā ari nesakām tiem neko Jaunu, nestrīdamies, bet gan klusējam un atzīstam viņu taisnību pat tad, ja tie dara mums pāri. Šāds gods jāparāda ari ar darbiem, tas ir, ar izturēšanos un visu, kas pieder, viņiem kalpojot, palīdzot un apgādājot, kad tie ir kļuvuši veci, slimi, nespēcīgi vai nabagi. Tas viss jādara ne tikai labprāt, bet ari pazemībā un godbijībā, itin kā mes to darītu Dievam. Jo tas, kas zina, kā viņam jāizturas pret vecākiem savā sirdi, tas nepametīs viņus ne postā, ne badā, bet gan cels tos pāri un blakus sev, kā ari dalīsies ar tiem visā, kas pašam ir un pieder.
Otrkārt, redzi un ievero, cik liels, labs un svēts darbs ir dots bērniem, ko gan diemžēl neviens neievēro. Neviens neņem nopietni to, ka Dievs to pavēlējis, proti, ka tas ir svēts Dieva vārds un māciba. Jo, ja tas tiktu ņemts vērā, tad ikviens saprastu, ka tie, kuri pēc šiem vārdiem dzīvo, ir sveti ļaudis. Tad nebūtu vajadziga ne klostera dzīve, ne garigās kārtas, bet katrs bērns paliktu pie šā baušļa, verstu savu sirdsapziņu uz Dievu un sacītu: ja man jādara labi un svēti darbi, tad es nezinu neko labāku, kā parādīt godu un paklausibu saviem vecākiem, jo pats Dievs to ir pavelejis. Jo, ko Dievs pavel, tas ir daudz celāks par visu, ko mes paši spejam izdomāt. Un, tā kā nav labāka un augstāka Skolotāja kā Dievs, tad nebūs ari labākas mācības par to, ko Viņš mums devis. Te nu Viņš bagātigi māca, kas jādara, ja grib dzivot, darot labus un pareizus darbus, un, šādus darbus pavelēdams, Viņš apliecina, ka tie Viņam labi patik. Ja nu Dievs ir tas, kas to pavel un nezina nekā labāka, ko likt vietā, tad ari es nekā labāka neizdarīšu.
Redzi, tā būtu pareizi mācīt dievbijīgu bērnu – tā viņš tiktu svētīgi audzināts un mājās būtu paklausīgs vecākiem, tiem kalpotu, tā ka prieks būtu to uzlūkot. Bet neviens nav centies šo Dieva bausli mācīt, visi ir atstājuši to novārtā vai pārskrējuši tam pāri, tā ka bērns neko no tā nav varejis saprast, bet tikai atplest muti, lai saņemtu to, ko mes paši, pec Dieva padoma neprasīdami, esam izdomājuši.
Tāpēc, Dieva dēļ, mācisimies bērnus audzināt tā, lai tie novēršas no visa cita un vispirms paraugās uz šo bausli: ja tie grib kalpot Dievam ar labiem un patiesiem darbiem, lai dara to, kas patīk tēvam un mātei vai tiem, kuri viņiem ir vecāku vietā. Jo bērns, kas to zina un tā dzīvo, vispirms gūst lielu iepriecinājumu sirdi, ka viņš (par spiti visiem, kuri nopūlas ar pašu izdomātiem darbiem) var priecigs lepoties un sacīt: “Redzi, šis darbs patīk manam Dievam debesis, to es tiešām zinu.” Lai sanāk kopā visi tie ar saviem daudzajiem, lielajiem, sūrajiem un smagajiem darbiem un sāk lepoties, tad redzesim, vai tie var parādīt ko tādu, kas ir lielāks un izcilāks nekā paklausība tēvam un mātei, ko Dievs ir pavēlējis un kas seko tūlīt pēc paklausības augstajam Dievam. Pec Dieva vārda un prāta ir tā, ka nekas nav svarīgāks kā vecāku vārds un griba, tomer arvien jāpaliek paklausīgiem Dievam un nedrīkst rikoties pret pirmajiem trim baušļiem.
Tāpēc tev no sirds jāpriecājas un jāpateicas Dievam, ka Viņš tevi izredzējis un padarījis cienigu darīt šādu vērtīgu un Viņam patīkamu darbu. Un turi šo darbu lielu un dārgu, lai gan citi to uzskata par vismazāko un nicināmāko; ne mūsu vertības dēļ, bet tāpēc, ka tas ir ietverts un pavēlēts dārgumā un svētumā, proti, Dieva vārdā un bauslī. Ak, cik dārgi gan visi kartēzieši, mūki un mūķenes maksātu, lai savā garīgajā kalpošanā Dievam varētu parādīt kaut vienu vienīgu darbu, kas ir pavēlēts Dieva baušļos, un ar priecīgu sirdi varētu Dieva priekšā teikt: nu es zinu, ka Tev šis darbs labi patik. Kur visi šie nabaga ļautiņi paliks, kad Dieva un visas pasaules priekšā tiem ar kaunu būs jāstāv pie viena maza bērna, kas dzīvojis saskaņā ar šo bausli, un jāatzist, ka ar visu savu dzīvi tie nav cienīgi pasniegt šim bernam ūdeni? Bet, tā kā viņi min kājām Dieva bausli, tad šis velnišķīgās aplamības dēļ tiem notiek pec taisnības – viņiem veltigi jāmokās ar pašu izdomātiem darbiem, kā algu saņemot kaunu un apsmieklu.
Vai nu sirdij nav jālīksmo un jāpārplūst no prieka, kad ejam pie darba un darām, kas mums pavēlēts, ka varam sacit: “Redzi, tas ir labāk nekā viss kartēziešu svetums, kaut ari viņi lidz nāvei gavetu un, ceļos nometušies, bez mitešanās lūgtos.” Jo te tev ir skaidri vārdi un dievišķa liecība, ka šo darbu Dievs ir licis darīt, bet par citiem darbiem Viņš nav pavelējis ne vārda. Bet pasaules nožēlojamais posts un aklums ir tas, ka tam neviens netic, – tā velns mūs ir apbūris ar neīstu svētumu un pašu darbu spožumu.
Tāpēc es labprāt gribētu, lai atdarām acis un ausis un to ņemam pie sirds, ka mes no skaidrā Dieva vārda atkal netiktu novērsti pie velna meliem. Tad viss būtu labi, vecākiem mājās būtu vairāk prieka, mīlestības, draudzibas un vienprātības, un bērni pi1nīgi iemantotu savu vecāku sirdi. Turpretī tad, kad tie ir stūrgalvīgi un nedara, kas tiem jādara, ja vien nūja nenāk pār muguru, tie sadusmo gan Dievu, gan vecākus un atņem sev pašiem šo sirds dārgumu un prieku, krājot tikai nelaimes. Tāpēc ari pasaule notiek tā, kā visi žēlojas, ka gan vecie, gan jaunie ir mežonīgi un nevaldāmi, tiem nav ne kauna, ne goda un tie nedara neko, ja tos nesit un nedzen, tad tie aiz muguras apmelo un rauj, ko vien var. Tādeļ ari Dievs soda, un tie krit postā un nelaime. Tā vecāki paši neprot neko, viens muļķis audzina otru – kā paši dzīvojuši, tāpat dzivo ari berni.
Tādējādi, es saku, tai ir jābūt pirmajai un lielākajai lietai, kas mūs mudina šo bausli turēt. Ja mums nebūtu tēva un mātes, tad būtu jāvēlas, lai Dievs noliek kādu koku vai akmeni, ko mes varētu saukt par tēvu un māti. Cik daudz vairāk gan mums jāpriecājas, ka Viņš ir devis dzīvus vecākus un mes tos varam godāt un būt tiem paklausigi. Jo mes zinām, ka tas patīk Viņa Majestātei un Viņa eņģeļiem, bet sanikno visus velnus. Turklāt tas ir nākamais labākais darbs, kas darāms pēc kalpošanas Dievam, kuru pavēl iepriekšējie baušļi, un tam nav līdzvērtīgi ne želsirdības darbi, ne visi citi darbi, ko darām savam tuvākajam. Jo Dievs vecāku kārtu ir nolicis pirmajā vietā, pat kā savus vietniekus virs zemes. Šai Dieva gribai un prātam būtu jābūt mums pietiekamam iemeslam un pamudinājumam, lai mes labprātigi un ar prieku darītu visu, ko vien varam.
Turklāt mums ir ari pienākums pasaules priekšā būt pateicīgiem par visu labo, ko no vecākiem esam saņēmuši. Bet velns valda pasaule tā, ka bērni aizmirst vecākus, tāpat kā mes visi aizmirstam Dievu un neviens nedomājam, ka Dievs mūs uztur, glabā, sargā un dod tik daudz laba miesai un dvēselei; tas notiek īpaši tad, kad reiz pienāk Jauna stunda – tad dusmojamies, nepacietībā kurn am un aizmirstam visu labo, ko dzīves gājumā esam saņēmuši. Tāpat mes izturamies ari pret saviem vecākiem, un nav neviena berna, kas to atzītu un apdomātu, ja vien Svetais Gars nedod šo atziņu. Šo pasaules netikumu Dievs labi pazist, tādeļ Viņš to atgādina un ar baušļiem ikvienu mudina pārdomāt, ko vecāki viņa labā ir darījuši. Tad katrs pats sapratis, ka miesa un dzivība viņam ir vecāku dota, ka tie viņu bērnibā ir uzturejuši un audzinājuši, citādi viņš simtkārt būtu nosmacis savos netirumos. Tādēļ ari vecie, gudrie ļaudis pareizi un labi saka: Deo, parentibus et magistris non potest satis gratiae rependi, tas ir, Dievam, vecākiem un skolotājiem nekad nevar pietiekami pateikties un atdarit labu. Kas to atzīst un pārdomā, tas savus vecākus godās nepiespiests un, kā saka, pat nēsās viņus uz rokām tāpat kā tos, caur kuriem Dievs viņam darijis visu labo.
Turklāt mums ir būtisks iemesls un pamudinājums godāt vecākus, jo Dievs šim bauslim pievieno laicigu apsolījumu, sacidams:
“Lai tev labi klājas un tu ilgi dzivo savā zemē.”
Te redzi pats, cik nopietni Dievs runā par šo bausli. Viņš ne tikai pauž savu prieku un labpatiku, bet ari apsola, ka mums viss labi izdosies un varēsim dzivot mierā un labklājībā. Tāpēc šos vārdus piemin ari Sv. Pāvils Vēstulē efeziešiem: “Tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. ” (Ef. 6:2) Kaut gan ari citiem baušļiem ir savs apsolījums, tomēr nevienā tas nav tik skaidri un tieši pateikts.
Lūk, tāds ir šā baušļa auglis un alga – tam, kas to tur, būs labas dienas, laime un labklājība; turpreti sods – tam, kas ir nepaklausīgs, tas ātrāk ies bojā un dzīvē tam nebūs nekāda prieka. Jo saskaņā ar Svētajiem Rakstiem iemantot ilgu mūžu nozīmē ne tikai nodzivot daudzus gadus, bet ari iegūt to, kas ilgam mūžam vajadzīgs: veselību, sievu, bērnus, iztiku, prieku, labu valdību utt. – visu, bez kā šī dzīve nevar būt ilga un prieka pilna. Ja tu negribi, ka tevi audzina klausit mātei un tēvam, tad reiz tev vajadzēs klausīt bendem, un, ja tu neklausīsi viņam, tad vajadzēs klausīt kaulainajai, tas ir – nāvei. Jo tāds ir Dieva prāts: vai nu paklausi Viņam, kalpodams un mī1ēdams, ka Viņš tev pārpārēm varētu dot visu labo, vai ari – ja tu sadusmo Viņu, – Viņš sūta tev bendi un nāvi. No kurienes tad rodas visi tie nelieši, kuri ik dienas jākar, jāvelk uz moku rata vai kuriem jānocērt galva, – ja ne no nepaklausības, negribēšanas Jaut Dievam sevi audzināt ar labu? Tā Dieva sods tiem lāvis nonākt tik, tālu, ka viņus piemeklē nelaime un sirds sāpes. Jo reti gadās, ka šādi traki ļaudis nomirst labā nāvē vai ari nenomirst priekšlaicīgi.
Bet dievbijīgajiem un paklausigajiem ir svētība, ka viņi ilgi dzivo mierā un redz savus bērnu bērnus “trešajā un ceturtajā paaudzē”.
Mēs ari pieredzam, ka tur, kur ir vecas un cienījamas dzimtas, kurām klājas labi un ir daudz bērnu, tas notiek tādēļ, ka tie tikuši labi audzināti un godājuši savus vecākus. Turpretī par bezdievjiem 109. psalmā rakstīts: “Viņa pēcnācēji lai top izdeldēti, otrā augumā lai izzūd viņa vārds!”Tādēļ uzklausi, cik liela lieta Dieva priekšā ir paklausība, jo Viņš pats to vērtē tik augstu, tā Viņam patīk un Viņš to bagātīgi ataIgo, turklāt bargi soda tos, kuri rīkojas pretēji. To visu es saku, lai labi ieskaidrotu jaunajiem ļaudīm, jo neviens netic, ka šis bauslis ir tik vajadzīgs. Līdz šim, atrazdamies pāvesta varā, mēs to nedz ievērojām, nedz mācījām. Ikviens domā, ka tie ir vienkārši un viegli vārdi un tos jau tāpat katrs labi zina, tāpēc tiem žigli pārskrien pāri un raugās pēc citām lietām. Viņi neredz un netic, ka tas, kas šo bausli atmet, loti sadusmo Dievu, nedz arī – ka tas, kas to ievēro, dara brīnišķus, labus darbus.
Pie šā baušļa piederas arī runāt par paklausību augstākstāvošām personām, kuras pavēl un valda. Jo no vecāku varas izriet visas pārējās. Ja tēvs nespēj bērnu uzaudzināt pats, viņš aicina skolotāju, lai tas viņu māca; ja tēvs nespēj paveikt savu darbu, viņš aicina palīgā draugu vai kaimiņu; ja viņš mirst, tad pavēl un nodod tēva varu un audzināšanu citiem, kas tam izraudzīti. Tāpēc arī saimei, kalpiem un kalponēm ir jāpakļaujas viņam kā namatēvam. Tādēļ visi, kas tiek saukti par kungiem, ir vecāku vietā, no kuriem tie saņem spēku un varu valdīt. Tālab arī Raksti viņus sauc par “tēviem”, jo savā valdīšanā tiem jāpilda tēva amats un jāizturas pret savējiem ar tēva sirdi. Tā jau no seniem laikiem romieši un citas tautas nama kungus un kundzes sauc par patres et matres familias, tāpat arī savus zemes kungus un valdniekus tie saukuši patres Patriae, tas ir, par visas tēvzemes tēviem. Bet mums, kas gribam būt kristieši, par lielu kaunu jāsaka, ka mēs viņus tā nesaucam un pat negribam tos cienīt un godāt.
Kas tēvam un mātei pienākas no bērna, tas tāpat viņiem pienākas no ikkatra, kas pieder nama saimei. Tādēļ kalpiem un kalponēm jāraugās, lai tie ne tikai būtu paklausīgi saviem kungiem un kundzēm, bet arī tos godātu kā pašu tēvus un mātes un darītu visu, ko no tiem prasa, ne piespiesti un negribīgi, bet ar prieku un patiku tieši minēto iemeslu dēļ, proti – tādēļ, ka tas ir Dieva bauslis un šāds darbs Viņam patīk labāk nekā visi pārējie. Par to tiem vēl vajadzētu maksāt algu un priecāties, ka iemanto kungus un kundzes, turēt labu prātu un zināt, ka var darīt patiesi labus un derīgus darbus, kuri lidz šim bija atstāti novārtā un noniecināti, bet tā vietā katrs velna vārdā ar apgrūtinātu sirdsapziņu, zaudējumus ciezdams, skrēja klosterī, svētceļojumā vai pēc grēku atlaidēm.
Kad nu to visu nabaga ļaudīm varētu iemācīt, tad kalpone ļoti priecātos, slavētu Dievu un Vinam pateiktos, un ar rūpīgu darbu, par ko viņa saņem uzturu un algu, iegūtu ari tādu dārgumu, kādu nesaņem visi tie, kuri tiek uzskatīti par svētajiem. Vai nav liels gods zināt un teikt: “Ja tu dari savu dienišķo mājas darbu, tas ir labāk nekā viss mūku svētums un stingrā dzīve!” Turklāt tev ir apsolījums, ka tas viss nāks par labu un izdosies. Kā tad tu gribi būt vēl svētīgāks un dzīvot svētāk, ciktāl runa ir par darbiem? Jo Dieva priekšā svētu dara tieši ticība, un vienīgi ticība kalpo Viņam, turpretī darbi kalpo cilvēkiem. Ticībā tev ir viss labums, drošība un patvērums pie Kunga, turklāt priecīgs prāts un žēlīgs Dievs, kas tev grib simtkārtīgi atalgot, un tu pats esi īsts godavīrs, ja vien esi dievbijīgs un paklausīgs. Bet ja ne, tu tikai izpelnīsies Dieva dusmas un nežēlastību, nemieru sirdi un pēc tam postu un nelaimi.
Jo kādu tas neietekmē un viņš negrib kļūt dievbijīgs, to mēs atstājam bendem un kaulainajai nāvei. Tādēļ ikviens, kas grib mācīties, lai apdomā, ka ar Dievu nevar jokot, un zina, ka Dievs runā ar tevi un prasa paklausību. Ja tu Viņam paklausi, tu esi mīļš bērns, bet tad, ja nonicini, tava alga ir kauns un negods, bēdas un sirds sāpes.
Tāpat ir jārunā ari par paklausību laicīgajai varai, kas visa, kā jau teikts, pieder tēva kārtai un sniedzas vistālāk. Jo valdnieks nav tikai kādas ģimenes tēvs, bet gan tik daudzu laužu tēvs, cik viņam ir pakļauto. Jo caur tiem kā caur mūsu vecākiem Dievs mums dod iztiku, mājas un saimniecību, patvērumu un drošību. Ja viņi šo vārdu un titulu izmanto godīgi un cienīgi, tad ari mums pienākas tos godāt un cienīt kā vislielāko un vērtīgāko dārgumu virs zemes.
Kas šeit ir paklausīgs, lēnprātīgs, gatavs kalpot un labprāt dara visu, ko gods prasa, tas apzinās, ka rīkojas Dievam tīkami un tādējādi kā algu saņem prieku un laimi. Turpretī tas, kas to nedara mīlestībā, bet nicina, pretojas vai dusmojas, lai tad ari zina, ka viņam nav ne žēlastības, ne svētības. Un, kur viņš domā sagrābt vienu guldeni, tur viņam cituviet desmit reizes vairāk ies zudumā, vai viņš pats nonāks bendes rokās, ies bojā kara, mēra vai bada laikā vai ari nepieredzēs nekā laba savu bērnu dzīvē un cietīs kaunu, netaisnību un varmācību no saimes, kaimiņiem, svešiniekiem un tirāniem, lai mums tiktu atlīdzināts un atmaksāts par to, ko esam meklējuši un pelnījuši.
Ja mēs kaut reizi ņemtu vērā, ka šādi darbi Dievam ir tīkami un tiek tik bagātīgi atlīdzināti, mēs iegūtu loti daudz laba un mums būtu viss, ko sirds kāro. Bet, tā kā Dieva vārds un bauslis tiek nicināts, it kā to būtu teicis kāds niekalbis, tad paraudzīsimies, vai tu esi tas virs, kas Viņam vari stāties pretī! Vai tev šķiet, ka Dievam ir grūti tev atmaksāt? Tāpēc labāk būtu dzīvot ar Dieva labvēlību, mieru un laimi nekā ar nežēlastību un nelaimi. Kā tu domā, kādēļ pasaule tagad ir neuzticības, kauna, posta un slepkavību pilna, vai ne tādēļ, ka katrs grib būt pats savs kungs, brīvs no ķeizara, neuzklausīt nevienu un darīt visu, kas pašam tik? Tāpēc vienu nelieti Dievs soda ar otru, tā ka tev, kad tu pievil vai nonicini savu kungu, nāk cits, kas tev to krietni atmaksā, jā, tad pat savā namā tev desmitkārt vairāk jācieš no sievas, bērniem vai saimes.
Mēs gan jūtam savu nelaimi, kurn am un žēlojamies par neuzticību, varmācību un netaisnību, bet negribam redzēt, ka paši esam nelieši, kas sodu godīgi nopelnījuši, un tomēr negribam laboties. Mēs negribam žēlastību un laimi, tāpēc mums ir nelaime bez jebkādas žēlastības. Taču, kaut kur zemes virsū vēl jābūt ari dievbijīgiem ļaudīm, ja Dievs dara mums tik daudz laba. Jo mūsu dēļ mājās nevajadzētu palikt ne grasim, pat ne salma stiebram uz lauka. To mācot, man bijis tik daudz jārunā, lai jel kāds to ņemtu pie sirds tā, ka mēs tiktu vaļā no dziļā akluma un posta, kurā esam tik dziJi grimuši, un nopietni mācītos atzīt Dieva vārdu un gribu. Jo no tā mēs mācītos, kā varam gūt prieku, laimi un svētību laicīgi un mūžīgi.
Tātad šinī bauslī mēs esam minējuši divējādus tēvus, proti – tēvus pēc asinīm un tēvus pēc amata jeb tos, kuri rūpējas par namu vai valsti. Bez tiem vēl ir ari garīgi tēvi, ne tie, ko pāvesta laikos tā dēvēja un kas tēva amatu nepildīja. Jo garīgie tēvi ir vienīgi tie, kas mūs valda un vada ar Dieva vārdu, kā par to ari Sv. Pāvils ar lepnumu par sevi saka: “… jo es jūs esmu, Evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” (1. Kor. 4:15) Un, tā kā tie ir tēvi, tad viņiem pienākas gods pār visiem citiem. Bet to viņi saņem vismazāk, jo pasaule viņus “godā”, izdzīdama no savas zemes un nenovēlēdama pat maizes gabalu. Kā saka Pāvils, tie kļuvuši par “atkritumiem pasaulē, kājām minami” (1. Kor. 4:13). Tomēr tiem, kas grib būt kristieši, ir jāsaprot, ka Dieva priekšā tos, kas aprūpē viņu dvēseles, pienākas turēt par “divkārša goda cienīgiem” (1. Tim. 5:17), darīt tiem labu un tos apgādāt. Tad Dievs tev dos pietiekami un neatstās trūkumā. Bet te katrs božas, pretojas un rūpējas, lai būtu piepildīts paša vēders, – tie nespēj pabarot pat vienu godīgu mācītāju, lai gan agrāk taču bija jāpabaro desmit resnvēderi. Tādējādi mēs ari izpelnāmies, ka Dievs mums atņem savu vārdu un svētību un Jauj nākt melu sludinātājiem, kas mūs ved pie velna, turklāt izsūc mūsu sviedrus un asinis.
Bet, kas Dieva gribu un bausli patur acu priekšā, tiem ir apsolījums, ka viņiem tiek bagātīgi atlīdzināts viss, ko viņi darījuši miesīgajiem un garīgajiem tēviem, tos godādami, – ne vien, ka tiem vienu vai divus gadus būs maize, apģērbs un nauda, bet ari ilgs mūžs, iztika un miers, un tie mūžīgi mūžos būs bagāti un svētīgi. Tāpēc dari to, kas ir tavs pienākums, un Jauj Dievam rūpēties par to, kā Viņš tevi uzturēs un apgādās, Viņš to ir apsolījis un vēl nekad nav melojis, tātad – Viņš nemelos ari tev.
Tam vajadzētu mūs mudināt un likt mūsu sirdij kust priekā un mīlestībā pret tiem, kuri mums jāgodā. Pacelsim rokas un priecīgi pateiksimies Dievam, kas mums devis šo apsolījumu, pēc kura mums būtu jāskrien vai lidz pasaules galam. Jo – kaut ari visa pasaule apvienotos, tā nespētu pielikt pat ne stundu mūsu dzīvei, ne ari kaut vienu labības graudiņu iegūt no zemes. Bet Dievs var un grib tev bagātīgi dot pēc tavas sirds vēlmēm. Kas to nonicina un izkaisa vējā, tas nav cienīgs dzirdēt Dieva vārdu! Tas nu ir pietiekami teikts visiem, kas šim bauslim pakļauti. Turklāt būtu labi ari mācīt vecākiem un tiem, kam uzticēta šī vecāku vara, kā viņiem jāizturas pret tiem, kuri viņiem uzticēti. Lai gan tas nav skaidri izteikts desmit baušļos, taču ir daudzkārt pavēlēts citās Rakstu vietās. Bet Dievs to ir ietvēris ari šinī bausli, minēdams tēvu un māti. Jo Viņš negrib, ka šādā amatā un valdīšanā tiktu nelieši un varmākas. Viņš tiem ari dod godu, tas ir, varu un tiesības valdīt, taču ne tādēļ, lai tie liktu sevi pielūgt, bet gan tādēļ, lai tie zinātu, ka ari viņiem ir jāklausa Dievam un pāri visām lietām savs amats jāpilda godīgi un uzticīgi, lai savus bērnus, saimi, pavalstniekus (padotos) utt. ne tikai miesīgi barotu un aprūpētu, bet pirmām kārtām audzinātu Dieva slavai un godam. Tādēļ nedomā, ka tas tev dots paša patikai un patvaļai, bet gan tāpēc, ka Dievs pats to stingri pavēlējis un nolicis un Viņam tev ari vajadzēs atbildēt.
Bet tas nu atkal ir nožēlojams posts, ka neviens to neņem vērā, bet domā, ka Dievs mums dod bērnus tikai priekam un laika kavēklim, saimi – gluži kā govi vai ēzeli tikai darbam – un citus padotos, lai izmantotu pēc mūsu iegribām, tos neievērojot, it kā mums nebūtu daļas par to, ko tie mācās vai kā tie dzīvo. Un neviens negrib redzēt nedz to, ka tā ir Viņa dievišķās godības pavēle, ka Viņš to nopietni atprasīs un atriebs, nedz ari to, ka ir tik Joti nepieciešams nopietni rūpēties par jaunatni. Jo, ja gribam krietnus un prasmīgus ļaudis gan garīgajā, gan laicīgajā valdīšanā, mēs tiešām nedrīkstam taupīt ne centību, ne pūles, ne naudu, audzinot un mācot mūsu bērnus, lai viņi spētu kalpot Dievam un pasaulei. Un lai nedomājam tikai par to, kā viņiem sakrāt naudu un mantu, jo Dievs ari bez mums tos var pabarot un darīt bagātus, ko Viņš ik dienas ari dara. Dievs mums ir devis bērnus, kā ari pavēlējis, lai mēs tos audzinām un vadām pēc Viņa prāta, citādi Viņam tēvu un māti nemaz nevajadzētu. Tādēļ, lai nezustu Dieva žēlastība, ikvienam jāzina, ka pāri visām lietām tam ir jāaudzina bērni dievbijībai un dievatziņai un, ja kāds ir apdāvināts, jāļauj ari mācīties un studēt, lai viņi lieti noderētu tur, kur vajadzīgs.
Janu tas tiktu darīts, Dievs mums bagātīgi dotu svētību un žēlastību, lai uzaudzinātu tādus ļaudis, no kuriem būtu labums valstij un cilvēkiem, un tie būtu labi un krietni pilsoņi, godīgas un krietnas sievas, kuras pēc tam varētu uzaudzināt dievbijīgus bērnus un saimi. Tad apdomā nu pats, kādu šausmīgu postu tu dari, ja tu izturies nolaidīgi un necenties pēc tā, lai tavs bērns tiktu derīgi un svētīgi audzināts, – ar to tu sakrāj sev visus grēkus un dusmību un nopelni elli savu pašu bērnu dēļ, kaut ari citādi tu būtu dievbijīgs un svēts. Taču tas netiek ņemts vērā, tādēļ ari Dievs tik briesmīgi soda pasauli, ka nav ne kārtības, ne valdības, ne miera, par ko ari mēs visi žēlojamies – neredzēdami, ka tā ir mūsu pašu vaina. Jo, kā mēs viņus audzinām, tādi ari ir mūsu nepaklausīgie bērni un padotie.
Ar to brīdinājumam pietiek, plašāk to apskatīsim citreiz.
Tev nebūs slepkavot.
Mēs nu esam apskatījuši garīgo un laicīgo valdību, tas ir, dievišķo un tēvišķo varu un paklausību tām. Bet te mēs no sava nama dodamies tālāk pie kaimiņa, lai mācītos, kā mums savā starpā sadzīvot, proti – kā izturēties pret savu tuvāko. Tāpēc šajā bausli, netiek runāts par Dieva un valdības varu un tiesībām nogalināt, tomēr netiek noliegts, ka tiem šāda vara un tiesības ir. Jo Dievs savas tiesības sodīt ļaundarus ir atvēlējis valdībai vecāku vietā, kuriem senos laikos (kā lasāms 5. Moz. 21:18) pašiem vajadzēja savus bērnus vest pie tiesas un notiesāt uz nāvi. Tādēļ tas, kas ir aizliegts šajā bausli, ir aizliegts vienam cilvēkam pret otru, nevis valdībai. Šis bauslis ir pietiekami viegli saprotams un bieži aplūkots, jo katru gadu to dzirdam Evaņģēlijā – Mt. 5:20-26 (6. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem) , kur Kristus pats to izskaidro un apkopo: nedrīkst nogalināt ar roku, sirdi, muti, zīmēm, vaibstiem vai ari ar palīdzību un padomu. Tāpēc tiesības dusmoties, sodīt nav dotas katram, bet (kā jau iepriekš sacīts) tikai Dieva pārstāvjiem, tas ir – vecākiem un valdībai. Jo tikai Dievam un tiem, kas ir dievišķā kārtā, piederas dusmoties, rāt un sodīt šā un citu baušļu pārkāpējus.
Tā kā Dievs labi zina, cik pasaule ir ļauna un cik daudz šajā dzīvē ir posta, Viņš ar šo un citiem baušļiem nošķir labo no ļaunā – tālab šis bauslis ir dots. Tāpat kā pret visiem baušļiem ir vērsti dažādi uzbrukumi, tā tas ir ari pret šo. Ir jāapzinās, ka mums jādzīvo daudzu laužu vidū, kas dara mums pāri, tā ka mums ir iemesls būt naidīgiem pret viņiem. Piemēram, kad tavs kaimiņš redz tev labāku māju un sētu, vairāk mantas un veiksmes no Dieva nekā viņam, tad tas viņu kaitina, viņš tevi ienīst un nerunā par tevi neko labu. Viņu kūda velns, un šādas velna kūdīšanas dēļ tu iegūsti daudz ienaidnieku, kuri ne miesīgi, ne garīgi nevēl tev neko labu. Tādus ļaudis redzot, mūsu sirds grib trakot, liet asinis un atriebties. Tā rodas atbildes lāsti un sitieni, un visbeidzot seko posts un slepkavība. Te nu Dievs kā laipns tēvs aizsteidzas mums priekšā, iejaucas un grib, lai strīds būtu izbeigts, lai no tā nerastos nekāda nelaime un viens otru nepazudinātu. Tādējādi, ar šo bausli Viņš grib ikvienu aizstāvēt, atbrīvot un pasargāt no cita cilvēka nozieguma un vardarbības, kā ari celt šo bausli ap tuvāko kā mūri, cietoksni un patvērumu, lai viņam miesīgi nevarētu nodarīt Jaunu vai kaitēt.
Tā šis bauslis prasa, lai neviens nedara pāri savam tuvākajam kāda Jauna darba dēļ, pat ja viņš to tiešām būtu pelnījis. Jo, kur ir aizliegts nogalināt, tur ir aizliegti ari visi iespējamie nogalināšanas iemesli. Dažs gan nenogalina, bet nolād un vēlas, lai pār otru nāktu lāsts un viņam nekas neveiktos. Tā kā tas ir katra cilvēka dabā un ir ierasta lieta, ka neviens nevēlas otra pāridarījumu paciest, tad Dievs grib izskaust sakni un cēloni tam, ka sirds kJūst nikna pret tuvāko. Viņš grib mūs radināt, lai mēs šo bausli vienmēr turam acu priekšā, tajā skatāmies kā spoguli un uzlūkojam Dieva gribu. Turpretī sodīt kādu par pārestību, kas mums nodarīta, mēs ar palāvīgu sirdi uzticam Viņam, piesaucam Viņa vārdu un ļaujam pāridarītājiem naidā trakot un dusmot, lai tie dara, ko vien spēj. Lūk, tā lai cilvēks mācās apklusināt dusmas un dzīvot ar pacietīgu, lēnprātigu sirdi, īpaši pret tiem, kuri dod iemeslu dusmām, tas ir, pret ienaidniekiem.
Tāpēc vienkāršos ļaudis, cik vien iespējams, ir skaidri jāmāca, ko nozīmē bauslis – “Tev nebūs slepkavot”. Pirmkārt, tas nozīmē nevienam nedarīt pāri – vispirms ar rokām un darbiem; kā ari neizmantot mēli, lai (uz pāridarīšanu) kūdītu un dotu padomu; tāpat ari – nelietot un neatlaut nekādus līdzekļus vai paņēmienus, kas kādam varētu nodarīt Jaunu; un visbeidzot dzīvot tā, lai sirds ne pret vienu nejustu naidu, nedz dusmās un naidā vēlētu kādam Jaunu, kā ari tā – lai miesa un dvēsele ir bez vainas pret ikvienu, bet īpaši pret to, kas tev vēl vai dara launu. Darīt Jaunu tādam, kas tev vēl un dara labu, nav cilvēcīgi, bet velnišķīgi.
Otrkārt, šo bausli pārkāpj ne tikai tas, kas dara Jaunu, bet ari tas, kas var savam tuvākajam labu darīt un palīdzēt novērst launu, pasargāt un glābt savu tuvāko, lai tam nenotiek pārestība vai cits launums, bet to nedara. Ja tu kādam, ko tu varētu apģērbt, lauj aiziet plikam, tad tu viņam esi licis nosalt. Ja tu redzi kādu izsalkušu un to nepabaro, tad tu liec viņam mirt badā. Tāpat – ja tu redzi kādu bez vainas uz nāvi notiesātu vai līdzīgā postā, bet to neglāb, lai gan zini līdzekļus un ceļus, kā viņu glābt, tomēr to nedari, tad tu esi viņu nogalinājis. Un nelīdzēs, ja tu aizbildināsies, ka neesi pielicis savu roku, devis padomu vai darījis kaut ko tādu, lai viņu nepiemeklētu šāda nelaime; jo tu viņam esi liedzis mīlestibu un laupījis labu darbu, kas būtu palīdzējis viņam palikt dzīvam.
Tāpēc art Dievs taisnigi sauc par slepkavām visus tos, kuri otram nelaimē, miesas un dzīvibas briesmās nedod padomu un nepalīdz. Pastarajā dienā Viņš tiem pasludinās briesmīgu spriedumu, kā Kristus pats saka: “Es biju izslāpis, un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks, un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā, un jūs neesat Mani apmeklējuši.” (Mt. 25:42-43) Tas ir: jūs lautu man un maniem ļaudim mirt badā, slāpēs un salā, lautu plēsigiem zvēriem mani saplosit un lautu man cietumā sapūt un trūkumā aiziet bojā. Tas nav nekas cits, kā saukt tādus ļaudis par slepkavām un asinssuņiem. Kaut ari tu to neesi veicis ar darbiem, tad tomēr, cik tas no tevis atkarigs, esi atstājis otru nelaimē un lāvis viņam aiziet bojā.
Un tas ir tāpat kā, ja es redzu kādu s1īkstam vai degam un spēju viņam sniegt roku, izvilkt un glābt, tomēr to nedaru – kas gan cits es būtu ari visas pasaules priekšā, ja ne slepkava un laundaris?
Tāpēc Dieva nodoms ir tāds, lai mēs nelaujam Jaunam notikt ne ar vienu cilvēku, bet darām viņam visu labu, turklāt mī1estībā. Un, kā jau sacits, tas ipaši attiecas uz mūsu ienaidniekiem. Jo tas, ka mēs darām labu draugiem, ir tikai parasts pagānu tikums, kā Kristus saka Mt. 5:46 un tālāk.
Te nu mums atkal ir dots Dieva vārds, ar ko Viņš mūs grib rosināt, mudināt uz taisniem, augstiem, cēliem darbiem -lēnprātību, pacietibu un, īsi sakot, mī1estibu un labdaribu pret mūsu ienaidniekiem. Viņš grib mums vienmēr atgādināt, lai atceramies pirmo bausli, ka Viņš ir mūsU Dievs, tas ir, ka Viņš grib mums pa1īdzēt, mūs atbalstīt un sargāt, lai mūsos noslāpētu vēlmi atriebties.
Tas ir jādara un jāiegaumē, tad mūsu rokas būs pilnas ar labiem darbiem, ko veikt. Bet šāda sludināšana nederētu mūkiem, jo pārāk kaitētu garigajām kārtām un aizskartu kartēziešu svētumu, tā atmestu viņu “labos darbus” un iztukšotu klosterus. Jo tad visi citi kristieši daritu tikpat daudz, pat daudz vairāk, un katrs redzētu, kā mūki ar lieku1īgo, svētuligo izskatu nerro un maldina pasauli. Jo viņi šo un citus baušļus nav ievērojuši un ir uzskatījuši tos par nevajadzigiem, it kā baušļi nebūtu pavēles, bet padomi. Turklāt viņi savu liekulīgo kārtu un savus darbus ir lie1ījuši un sludinājuši, lai viņiem būtu laba un viegla dzive bez krusta un ciešanām. Tādēl ari viņi ir saskrējuši klosteros, lai tiem nebūtu ne no viena nekas jāpacieš, nedz ari kādam jādara kas labs. Bet tu zini, ka šie ir tie istie, svētie, dievišķie darbi, par kuriem priecājas Dievs ar visiem eņģeļiem. Turpretī viss cilvēciskais svētums ir mēsli un smirdoņa, kas nepelna neko citu, kā vien Dieva dusmas un lāstu.
Tev nebūs laulību pārkāpt.
Šie turpmākie baušļi ir paši par sevi viegli saprotami no iepriekš teiktā, jo to visu mērķis ir sargāties tuvākajam jebkādā veidā kaitēt. Un tie ir labi sakārtoti: vispirms tie sargā katru pašu, tad viņa tuvāko personu – dārgāko, kas viņam pieder pēc paša dzivibas, proti, viņa laulāto draugu, kas ar viņu ir viena miesa un asinis (1. Moz. 2:24), lai viņam netiktu nodarits liels launums. Tādēl ari šeit skaidri tiek pateikts, ka tuvākajam nedrikst darit ļaunu, izmantojot viņa sievu. Burtiski gan bauslis runā tikai par laulibas pārkāpšanu. Jūdu tautā pastāvēja tāda kārtība un bija pavēlēts, ka ikvienam jābūt laulībā. Tāpēc ari jaunieši iespējami agri tika apprecināti, jo neprecētie netika cieniti; ari (atklāta) netiklība un izlaidiba, kādu sastopam mūsdienās, nebija atļauta. Tādēļ laulības pārkāpšana bija pie viņiem izplatītākā nešķīstība.
Bet, tā kā pie mums ir tik kaunpilns visu netikumu un nelietibas maisijums un sārņi, tad šis bauslis ir vērsts ari pret jebkuru nešķistibu, lai kā to sauktu. Aizliegta ir ne tikai ārēja rīcība, bet ari jebkāds tās cēlonis, pamudinājums un 1īdzeklis. Tā nu lai sirds, mute un visa miesa ir šķisti, nedod nešķistībai ne vietu, ne palīdzibu, ne padomu. Un ne tikai to, bet ari lai novērš, pasargā un glābj, kur ir briesmas un posts, un ari pa1īdz un dod padomu, lai pasargātu tuvākā godu. Jo, ja tu, varēdams novērst otra negodu, nedari to vai ari skaties caur pirkstiem, it kā tas tevi neskartu, tad ari tu esi vainigs tāpat kā pats daritājs. Tātad, isi sakot, tiek prasits, lai katrs gan pats dzivo šķisti, gan ari pa1īdz tuvākajam. Ar šo bausli Dievs grib, lai ikviena laulātais draugs būtu aizsargāts un pasargāts, lai to neviens neaizskar.
Bet, tā kā šis bauslis tieši domāts laulibas kārtai un dod iemeslu par to runāt, tad tev jāsaprot un jāievēro: vispirms – cik lieliski Dievs šo kārtu pagodina un cildina, gan to apstiprinot, gan sargājot ar savu pavēli. Apstiprinājis Viņš to ir iepriekš 4. bauslī: “Tev būs savu tēvu un māti godāt. “Bet te Viņš to glabā un sargā. Tādēļ Viņš ari grib, lai mēs laulību godājam un turam kā dievišķu, svētitu kārtu un tajā dzīvojam, jo Viņš to dibinājis pirms visām citām kārtām un radījis virieti un sievieti acīmredzami atšķirīgus – nevis nelietībai, bet lai tie turētos kopā, būtu auglīgi, radītu bērnus, tos uzturētu un audzinātu Dievam par godu. Tādēļ ari Dievs to ir svētījis bagātigāk par visām kārtām, turklāt devis un piešķiris tai visu, kas ir pasaulē, lai šo kārtu labi un bagātigi uzturētu. Tādēļ laulibas dzīve nav joks un pārgalviba, bet teicama lieta un dievišķa nopietniba. Jo Viņam sevišķi rūp, lai tiktu audzināti ļaudis, kas kalpo pasaulei un palidz nākt pie dievatziņas, svētīgas dzīves un visiem tikumiem, lai cīnitos pret Jaunumu un velnu.
Tādēļ es vienmēr esmu mācījis, lai šo kārtu nenicina un nen ievā, kā to dara aklā pasaule un mūsu aplamie garidznieki, bet to uzlūko saskaņā ar Dieva vārdu, ar ko tā ir greznota un svētīta. Tā ir ne tikai nolikta lidzās citām kārtām, bet ir priekšā un pāri tām visām, kaut ari tās būtu ķeizaru, firstu, biskapu vai jebkuras citas. Jo abām – gan garīgajai, gan laicīgajai kārtai, jāzemojas un jāiekļaujas šajā kārtā, kā mēs tālāk par to runāsim. Tādēļ tā nav īpaša kārta, bet vispārēja un turklāt cildenākā, kas sniedzas cauri visai kristiešu kārtai un visai pasaulei.
Otrkārt, tev ari jāzina, ka tā ir ne tikai godpilna, bet ari nepieciešama kārta, ka Dievs to ir nopietni pavēlējis, laino visām kārtām tajā atrastos virieši un sievietes, kas ir raditi laulībai, izņemot dažus (lai ari nedaudzus), kurus Dievs ir ipaši izņēmis no tās, jo tie laulības kārtai nav piemēroti vai ari ir saņēmuši augstu, pārdabisku dāvanu, ka tie ari ārpus laulibas kārtas var saglabāt Šķīstibu. Jo, kur viss notiek saskaņā ar dabu, kā Dievs to ir iedibinājis, tur nav iespējams palikt šķīstam ārpus laulības. Jo miesa un asinis ir un paliek miesa un asinis, un dabiskā tieksme un kāre neaizkavēti un netraucēti iet savu gaitu, kā katrs to var redzēt un just. Lai vieglāk būtu kaut cik izsargāties no nešķistibas, Dievs ir devis laulibas kārtu, lai katram būtu viņam piešķirtā dala un viņš apmierinātos ar to, kaut gan ari šajā ziņā, lai sirds būtu šķīsta, ir vajadzīga Dieva žēlastiba.
No tā tu redzi, kā mūsu pāvesta bars, priesteri, mūki un mūķenes pretojas Dieva kārtibai un pavēlei. Tie nicina un aizliedz laulības kārtu un iedrošinās un solās turēt mūžigu šķīstibu, turklāt krāpj vienkāršos cilvēkus ar meligiem vārdiem un maldinošu izskatu. Jo nevienam nav tik maz mī1estibas un patikas uz šķistibu, kā tieši tiem, kas liela svētuma dēļ izvairās no laulibas kārtas un vai nu atklāti un nekaunīgi dzīvo netiklībā, vai ari slepus dara vēl ļaunāk, ko pat nevar iedrošināties izsacīt, bet kas diemžēl sastopams pārāk bieži. Un, īsi sakot, kaut ari tie atturas no rīcibas, tomēr sirdi tie pilni nešķistu domu un ļaunas iekāres, tā ka tur ir nerimstoša kaisle un apslēptas ciešanas, kuras laulibas dzive var novērst. Tādēļ ar šo bausli ir nosodīts un atcelts ikviens so1ījums palikt šķistam bez laulibas; pat pavēlēts ikvienai nabaga sagūstitajai sirdsapziņai, kas ir piekrāpta ar savu klostera solījumu, lai tā no sava nešķistā stāvokļa dodas laulibā; ja art klostera dzive citādi būtu dievišķa, tad tomēr tās spēkos nav uzturēt šķīstību, un, ja mūki paliek klosteri, tad tiem arvien vairāk un vairāk nākas grēkot pret šo bausli.
To es saku tādēļ, lai mācitu jaunatni, lai tie rod prieku laulības kārtā un zina, ka tā ir svētīga un Dievam tīkama. Jo ar laiku tas varētu novest pie tā, ka laulība nāktu godā un mazinātos piedauziga, trakulīga un nekārtiga dzīve, kas tagad itin visur pasaulē izplatās ar atklātu netiklibu un apkaunojošiem netikumiem, kas rodas no laulības dzives noniecināšanas. Tādēļ vecākiem un valdībai pienākas raudzities, lai jaunatne augtu kārtiga un krietna un pieauguši jaunieši apprecētos ar godu un bijībā pret Dievu. Tad Dievs dotu savu svētību un žēlastību, lai tur būtu prieks un laime.
Nobeigumā jāsaka, ka šis bauslis prasa ne tikai, lai ikviens šķīsti dzivo darbos, vārdos un domās savā, tas ir, parasti laulibas kārtā, bet ari, lai savu Dieva doto laulāto draugu mil un ciena. Jo, kur ir jātur šķista lauliba, tur viram un sievai noteikti jādzīvo kopā mī1estibā un saticibā, lai viens otru mī1ētu no sirds un visā uzticībā. Jo tā ir viena no svarigākajām lietām, kas rada milestību un patiktu pret šķīstību. Un, kur tā tiek darits, tur Šķistiba seko pati par sevi, bez jebkādas pavēles. Tādēļ ari Sv. Pāvils (Ef. 5:22-25; Kol. 3:18 un tālāk) tik uzcītīgi mudina laulātos ļaudis, lai tie viens otru mil un ciena. Te nu tev atkal ir lielisks darbs, pat daudzi un lieli labie darbi, ar kuriem tu priecīgi vari lepoties pret visām garigajām kārtām, kas ir izvēlētas bez Dieva vārda un pavēles.
Tev nebūs zagt.
Pēc tevis paša un tava laulatā drauga nākamā ir laicigā manta; ari to Dievs grib aizsargat, un Viņš ir pavēlējis, lai neviens neatņem un nemazina savam tuvakajam to, kas viņam pieder. Jo zagt nav nekas cits, ka netaisni piesavinaties otra ipašumu. Tas isuma ietver ikvienu rīcibu, kas dod ienakumus uz tuvaka rēķina. Tas ir plaši izplatits, visparējs netikums, bet tik maz ievērots un vēra ņemts, ka iet pari mēram. Ja visi zagli, kas gan sevi ta negrib saukt, būtu javed pie karatavam, tad pasaule driz kļūtu tukša un pietrūktu gan benžu, gan karatavu. Jo par zadzibu, kajau teikts, ir jasauc ne tikai tas, ka iztukšo lades un kabatas, bet ari tas, kas mēdz notikt tirgū, veikalos, gaļas tirgotavas, vina un alus pagrabos, darbnīcas un, isi sakot, katra vieta, kur tirgojas vai saņem un dod naudu par preci vai darbu.
Vienkaršajai tautai tas japaskaidro saprotamak, lai būtu skaidri redzams, vai mēs isti esam dievbijigi, proti: ja maja kalps vai kalpone nekalpo uzticigi un rada zaudējumus vai Jauj tiem rasties, kaut ari varētu tos novērst, vai ka citadi ats taj novarta viņiem uzticēto ipašumu aiz kūtruma, slinkuma vai ļaunpratibas dēļ, kungam un kundzei par spīti un sarūgtinajumu. Kur tas tiek tiši darits Go es nerunaju par to, kas izdarīts aiz parskatišanas vai nejauši), tur kalps var nozagt gada trisdesmit vai četrdesmit guldeņus. Ja kads cits to būtu slepus paņēmis vai aiznesis, tad viņam būtu jamirst pie karatavam, bet tu te vēl driksti spitēties un lielities, un neviens nedrikst tevi saukt par zagli.
To pašu es saku ari par amatniekiem, stradniekiem, algadžiem, ja tie rikojas patvaļigi un visadi cenšas cilvēkus piekrapt, prasidami parak augstu samaksu, turkl at darba ir kūtri un neuzticami. Tie visi ir daudz sliktaki par parastajiem zagļiem, no kuriem var sargaties ar atslēgam un aizbidņiem un ar kuriem, viņus notverot, var rikoties ta, lai viņi vairs ta nedaritu. Bet no šiem neviens nevar sevi pasargat, neviens viņus nedrikst uzlūkot nelaipni vai apsūdzēt zadziba. Šķiet, desmitreiz labak būtu pazaudēt naudu no sava maka, nevis ciest no šiem ļaudim. Jo viņi ir mani kaimiņi, labi draugi, manis paša saime, no kuriem es gaidu vienigi labu, bet tie ir pirmie, kas mani apkrapj.
Tas viss pilna spara notiek ari tirgū un parastajos darījumos.
Tur cits citu atklati krapj ar viltotu preci, mēru, svaru, naudu un apkrapj ar viltu un ipašiem finansu trikiem vai blēdigiem tirgus paņēmieniem un cenam, apzinati apspiež, izsūc un moka. Un kurš var to visu izstastit vai izdomat? Vardu sakot, tas ir izplatitakais amats un lielaka cunfte virs zemes, un, ja uzlūko tagadējo pasauli ar visam tas kartam, tad ta nav nekas cits, ka lielu zagļu pilna kūts. Tadēļ ari tos sauc par “laupitajiem krēslos” (augļotajiem, kuri ar cienigu izskatu sēž savos krēslos, zagdami un laupidami), lauku un ceJu laupitajiem. Tie neizlaupa lades, nezog slepeni naudu, bet gan sēž augstos krēslos un tiek saukti par lieliem kungiem un godigiem, dievbijigiem pilsoņiem, un ar nevainigu izskatu laupa un zog.
Ja, šeit vēl varētu klusēt par sikiem, atsevišķiem zagļiem, jo vajadzētu ķerties klat lielajiem, varenajiem zagļiem, ar kuriem sabiedrojas kungi un firsti un kuri apzog ne tikai vienu vai divas pilsētas, bet ik dienas izlaupa visu Vaciju. Ja, kur tad paliktu visu zagļu galva un augstakais patrons, Romas Svētais Krēsls ar visiem saviem piekritējiem, kas zogot piesavinās visas pasaules labumus un kam tie pieder lidz pat šai dienai? Pasaulē tā notiek: kas var atklāti zagt un laupit, tas staigā droši un brivi, neviena nesodits, turklāt vēl grib, lai to godina. Tajā paša laika mazajiem, slepenajiem zagļiem, kas vienreiz palaiduši nagus, ir jācieš kauns un sods, lai tos otrus padaritu dievbijigus un godājamus. Taču tiem jāzina, ka viņi ir lielākie zagli Dieva priekša un ka Dievs viņus sodis ar to, ko viņi ir pelnijuši.
Tā kā šis bauslis sniedzas tik tālu, kā iepriekš teikts, tad ir nepieciešams tautai labi atgādināt un uzsvērt, ka to nevar tik brivi un droši atstat bez ievēribas, bet vienmēr jātur acu priekša un jaņem vērā Dieva dusmas. Mums taču tas nav jāsludina kristiešiem, bet vairāk neliešiem un blēžiem, kuriem gan vairāk vajadzētu uzklausit tiesneša, cietumsarga vai bendes sludinašanu. Tādēļ katrs lai zina, ka viņš riskē ar Dieva sodu, un viņa pienakums ir ne vien savam tuvakajam neradit nekādus zaudējumus, nepiesavināties viņa labumu, pērkot vai tirgojoties nebūt neuzticamam vai krapniekam, bet ari uzticigi sargat tuvāka ipašumu, gadāt un veicināt viņa labklājibu, ipaši, ja par to saņem naudu, algu un uzturu.
Kas to pargalvigi neievēro, tas var rikoties, ka vēlas, un izbēgt no bendes, tomēr viņš neizvairisies no Dieva dusmam un soda, un, ja viņš ilgi būs spītīgs un lepns, tad beigas kļūs klaidonis un ubags, un turkl at vēl viņu piemeklēs visas nelaimes un likstas. Tagad rikojies, ka gribi, un, kaut ari tev jasarga sava kunga vai kundzes ipašums, tu piepildi savu vēderu, saņem savu algu ka zaglis, turklat liec sevi godinat ka kungu. Jo maz ir to, kas nepretojas saviem kungiem un kundzēm, bet labprat tiem kalpo, sargajot viņu ipašumus. Bet redzi, ko tu iegūsti: kad tev pašam būs ipašums un tu sēdēsi sava maja, ko tev pašam par nelaimi Dievs ļaus iegūt, tad naks atmaksa – kur tu būsi kaitējis vai radījis zaudējumus par vienu grasi, tur būs jaatmaksa trisdesmitkartigi.
Tapat klāsies amatniekiem un algādžiem, par kuru neciešamo pargalvibu tagad ir jadzird un tā japacieš, it ka viņi būtu noteicēji par svešu mantu, un katram jadod viņiem, cik tie grib. Tādiem ļaudim Jauj tikai izspiest naudu, cik ilgi tie var, bet Dievs savu bausli neaizmirsis un atmaksas, ka tie ir pelnijuši. Viņš tos kars ne pie zaļam, bet sausam karatavam, tas ir – tiem visu mūžu nekas neizdosies un nekas nepiederēs. Un tiešam, ja zemē būtu taisniga, kartiga valdiba, tad driz šādu patvaļu varētu apturēt un novērst, ka tas reiz ir bijis pie romiešiem, kur tadu tūlīt ņēma aiz čupra, lai citiem tas būtu par bridinājumu.
Tapat klāsies visiem citiem, kas atklato, brivo tirgu padara par diratavu un laupitaju maju, kur ik dienas piekrapj nabagus, rada jaunu slogu un dardzibu. Katrs izmanto tirgu pēc savas iegribas, un turklat ir spītīgs un lepns, it ka viņam būtu pilnvara un tiesibas pārdot savu mantu, cik dārgi vien iepatikas, un neviens tur nedrikstētu iebilst. No tiem mēs gribam piesargaties, Jaut, lai tie dira, moka un skopojas, bet mēs uzticamies Dievam, kas taču ari bez mums daris, ko nodomajis. Kad tu ilgi būsi dirajis un rausis naudu, tad Viņš liegs savu svētibu, un tev ies boja labiba klēti, alus pagrabā un lopi kūti. Ja tu kādu piemanisi un apkrapsi par vienu guldeni, tad tev visa naudas kaudze sarūsēs un pazudis, un tu par to nekad nevarēsi priecaties.
Mēs tiešam ik dienas redzam un piedzivojam, ka zagta un negodigi iegūta manta nenes laimi. Cik daudz ir tādu, kas dienu un nakti rauš un kraj, tomēr nekļūst ne par grasi bagatāki. Un, kaut ari tie daudz sakraj, tomēr tiem ir tik daudz nelaimju un likstu, ka tie nevar to visu baudu ar prieku, nedz atstat saviem bērniem. Bet, ta ka neviens to neņem vēra un dzivo ta, it ka tas uz viņiem neattiektos, tad Viņš mūs piemeklē citadi un maca tikumus, sūtidams likstu pēc likstas vai uzsūta karapulkus, kas stundas laika mums iztukšo lades un makus un nemitējas, kamēr mums ir kaut viens grasis; turklāt vēl viņi sadedzina un noposta māju un sētu, apgana un nogalina sievu un bērnus.
Tātad: ja tu daudz zodz, tad vari būt drošs, ka tev nozags divreiz vairāk, un tam, kas ar varu un netaisnibu laupa un iegūst, būs japiedzīvo, ka tapat viņam darīs kads cits. Jo šo mākslu Dievs labi prot: Viņš soda vienu zagli ar otru, jo ikviens no tiem aplaupa un apzog citus. Kur tad citadi varētu ņemt pietiekami daudz karatavu un virvju?
Kas grib to ņemt vērā, tas lai zina, ka ta ir Dieva pavēle un nav uzskatāma par kadu joku. Jo, kad tu mūs nicini, apmelo, apzodz un aplaupi, tad mēs samierinasimies, pacietīsim, panesīsim tavu augstpratību, ka ari sekojot lūgšanai Mūsu Tēvs piedosim un būsim žēlsirdigi. Jo dievbijīgajiem taču visa būs pietiekami, un tadējadi tu kaitē vairāk sev neka kādam citam.
Bet sargies, kad nak kads nabagais. Un tādu tagad ir daudz, kuriem nakas iztikt ar dienišķo feniņu, un tu, kas esi bagats, rīkojies ta, it ka ikvienam būtu jadzivo no tavas žēlastības, tu tos dirā un vārdzini lidz pēdējam, lepni un augstprātīgi atraididams to, kuram tev pienaktos dot un dāvinat; ta viņš aiziet vargs un noskumis, un tadēļ, ka nevienam nevar sūdzēties, kliedz un sauc uz debesim. Nota (es tev vēlreiz saku) sargies kā no paša velna, jo tadas nopūtas un saucieni ir jauztver nopietni, jo tiem ir tads svars, kas tev un visai pasaulei kļūs par smagu, jo šie saucieni sasniegs to, kas rūpējas par nabaga apbēdinatajām sirdīm un negrib atstat tas neatriebtas. Bet, ja tu to nicini un spītējies, tad redzi, ko tu esi sev uzkrāvis. Bet, ja tev izdosies un ies labi, tad sauc Dievu un mani visas pasaules priekša par meli.
Mēs esam pietiekami pamācījuši, brīdinajuši un aizlieguši; kas to negrib ievērot, nedz tam ticēt, tas lai dzīvo, kamēr pats to pieredzēs. Tomēr ir jāpamāca jaunane, lai sargājas un neseko vecajam,
nevaldāmajam pūlim, bet tur Dieva bausli acu priekša, lai par viņiem nenaktu Dieva dusmas un sods. Mūsu pienakums nav nekas vairak, ka runat un sodu ar Dieva vardu; bet šadas atklatas pargalvibas ierobežošanai ir firsti un valdiba, kam pašiem vajadzētu būt modriem un drosmigiem kartibas radišana un uzturēšana, lai nabagie netiktu apgrūtinati un apspiesti un viņiem pašiem nebūtu jaapkraujas ar svešiem grēkiem.
Ar to ir izskaidrots, kas ir zagšana, lai to neuztver tu šaura nozimē, bet gan tik plaši, cik tas attiecas uz tuvako. Apkopojot visu teikto, jasecina, ka šis bauslis aizliedz: pirmam kartam, nodarīt tuvakajam zaudējumus un netaisnību (vienalga, kada veida un ar kadiem līdzekļiem, lai mazinatu, bojatu vai atņemtu viņa mantu un ipašumu), ka ari atJaut un pieļaut netaisnību, turpretī ir pavēlēts netaisnību novērst un aizkavēt, viņa īpašumu vairot, uzlabot un, ja viņš cieš trūkumu, palīdzēt, dalīties, aizdot gan draugiem, gan ienaidniekiem.
Kas meklē un tiecas pēc labiem darbiem, tas šeit atradis vairak neka pietiekami tadus darbus, kuri Dievam no sirds patīkami un pieņemami. Turklat tiem līdzi nak liela svētiba, proti – bagatigi tiks atlīdzinats tas, ko mēs draudzība savam tuvakajam labu daram. To maca ari ķēniņš Salamans: “Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu Tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu.” (Sal. pam. 19: 17) Te tev ir bagats Kungs, kuram pietiek visa, un Viņš nepieļaus, ka tev kaut ka pietrūkst. Ta tu vari ar priecīgu sirdi baudU simtreiz vairak, neka raušot neuzticīgi un netaisnīgi. Kurš negrib svētību, tam būs pietiekami daudz dusmu un posta.
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
Bez mūsu pašu miesas, laulata drauga un laicīgas mantas mums ir vēl kada manta, bez kuras mēs nevaram iztikt, proti – gods un laba slava. Jo neviens nevar dzīvot starp cilvēkiem atklata negoda, visu nicinats. Tapēc Dievs grib, lai tava tuvaka laba slava, gods un taisniba netiktu atņemta vai mazinata lidzīgi ka nauda un manta, bet lai katrs tiktu godats savas sievas, bērnu, saimes un kaimiņu priekša. Ša baušļa sakotnēja izpratne, ka jau tas skan (tev nebūs dot nepatiesu liecību), attiecas uz publisku tiesu, kur nabadzīgu, nevainīgu cilvēku apsūdz un apspiež ar viltus lieciniekiem, lai viņš tiktu sodīts, ka ari viņam tiktu atņemta manta un gods.
Tagad liekas, ka tas uz mums attiecas visai maz, bet pie jūdiem tas bija sastopams loti bieži. Jo šai tautai bija laba, sakartota parvalde, un, kur ir tada parvalde, tur neiztiek bez ša grēka. Jo, kur sēž tiesnesis, pilsētas galva, firsts vai cita valdība, tur tiek izdarīts ari šis grēks; notiek ta, ka tas pasaulē pierasts: tiesas priekša cilvēks nevienu labprat negrib apvainot, liekuļo un runa ta, lai nezaudētu labvēlību, naudu, cerību vai draudzību; kamēr nabadzīgajam cilvēkam, sava lieta apspiestam, jacieš netaisnība un jasaņem sods. Un visur pasaulē valda šads posts – tiesa reti sēž taisnīgi cilvēki.
Jo katra ziņa tiesnesim jabūt dievbijīgam cilvēkam un ne tikai dievbijīgam, bet ari gudram, sapratīgam, bezbailīgam un drosmīgam. Tapat lieciniekam ir jabūt drošsirdīgam un, galvenais, dievbijīgam vīram. Jo, kam visas lietas taisnīgi jaiztiesa un japasludina spriedums, tas bieži saniknos labus draugus, svaiņus, kaimiņus, bagatos un varenos, kas viņam var daudz pakalpot vai ari kaitēt. Tadēļ viņam jabūt pilnīgi aklam, jaaizver acis un ausis, nekas vairak nav jaredz un jadzird, ka tikai uzdota lieta un atbiistoši japasludina spriedums.
Šis bauslis vispirms ir dots tadēļ, lai ikviens palīdz savam tuvakajam viņa tiesības, to nekavē un neapspiež, bet sekmē un sarga, vienalga, vai tas būtu tiesnesis vai liecinieks, ka ari, vienalga, uz ko lieta attiektos. Ta mūsu juristu kungiem ir uzlikts par pienakumu kartot lietas rūpīgi, taisnīgi un patiesi, taisnību atzīt par taisnību, to nesagrozīt, nenoslēpt un nenoklusēt, nerēķinoties ar naudu, mantu, godu vai varu. Ta ir viena ša baušļa dala un vienkaršaka izpratne – par visu, kas notiek tiesas priekša.
Otrkart, šis bauslis sniedzas daudz talak, ja to attiecina uz garīgo tiesu vai valdību, kur ari notiek ta, ka ikviens nepatiesi liecina pret savu tuvako. Jo, kur ir dievbijīgi sludinataji un kristieši, tur pasaule tos nosauc par ķeceriem, atkritējiem, ja, pat par dumpīgiem un nekrietniem ļaundariem. Ta Dieva vardam ir japacieš, ka to nekrietnakaja un niknakaja veida vaja, apmelo, apsūdz melos, sagroza, nepareizi izmanto un aplami skaidro. Bet lai viss iet savu gaitu! Jo tas ir aklas pasaules daba, ka ta patiesību un Dieva bērnus nolād, vaja un tomēr neuzskata to par grēku.
Treškart, kas attiecas uz mums visiem, šaja bausli ir aizliegts jebkurš mutes grēks jeb meli, kas var tuvakajam kaitēt vai to aizskart. Jo “dot nepatiesu liecību” nav nekas cits, ka mutes darbs:
Dievs grib, lai tiktu novērsts tas, ka ar mutes vardiem kads nodara ko tuvakajam neatkarīgi no ta, vai tie būtu viltus sludinataji ar savu macību un zaimiem, viltus tiesneši un liecinieki ar savu spriedumu vai kads cits arpus tiesas ar meliem un Jaunam runam. Šeit pieder īpaši riebīgais, nekrietnais netikums – celt neslavu jeb apmelot, ar ko velns mūs dīda; par to vēl daudz kas būtu sakams. Jo ir kads loti izplatīts, briesmīgs posts, ka ikviens par savu tuvako labak dzird sliktu neka labu. Kaut ari mēs paši esam tik Jauni, ka nespējam paciest, ka kads mums cel neslavu, taču ikviens labprat grib, lai visa pasaule par viņu runatu tikai to labako, tomēr paši nespējam klausīties, ka par kadu citu runa kaut ko labu.
Tadēļ, lai novērstu šadu netikumu, mums ir jaiegaumē, ka nevienam nav tiesību publiski tiesat un sodīt savu tuvako, kaut ari redz viņu grēkojam, – izņemot vienīgi tos, kuriem ir pavēle tiesat un sodīt. Jo ir liela atšķirība starp divam lietam: spriest tiesu par grēku un zinat par grēku. Zinat gan tu to vari, bet jātiesā tev nav. Es gan varu redzēt un dzirdēt, ka mans tuvakais grēko, bet man nav pavēlēts stastīt par to citiem. Ja es iejaucos, tiesaju un nosodu, tad es kritu lielaka grēka neka otrs. Ja tu to zini, tad nedari neko citu, ka vien – savas ausis padari par kapu un aizber to, līdz tev tiek uzdots būt tiesnesim un sodīt, izpildot amata pienakumu. Tad nu par neslavas cēlajiem sauc tadus, kam nepietiek ar zinašanu, bet kas iet talak un aizsteidzas priekša tiesai, un, ja tie kadu mazumiņu par otru zina, tad iznēsa pa visiem kaktiem, tīksminas un priecajas, ka var uzvandīt citu netīrumus – ka cūka, kas var tas dubļos, rakņadamas tajos ar šņukuru. Tas nav nekas cits, ka iejaukties Dieva tiesa un kompetencē, tiesat un sodīt ar visstingrako spriedumu, jo neviens tiesnesis nevar bargak sodīt vai talak iet ka, sakot: šis ir zaglis, slepkava, nodevējs utt. Tadēļ, kas ko tadu uzdrīkstas sacīt par savu tuvako, tas piesavinas ķeizara un visas valdības tiesības. Ja ari tu nelieto zobenu, tomēr tu lieto savu indigo mēli savam tuvakajam par negodu un ļaunumu.
Tadēļ Dievs grib, lai tas tiktu novērsts, lai neviens neceltu otram neslavu, pat labi zinadams, ka otrs tiešam ir vainīgs; vēl jo vairak – tad, ja viņš to īsti nezina un ir dzirdējis tikai no baumam. Bet, ja tu sacītu: vai tad man nav jasaka, ja ta ir patiesība? Tad es tev atbildēšu: kapēc tu to neiesniedz tiesnesim? Ja, es nevaru to publiski pieradīt, viņš man varbūt aizbaztu muti un nelagi noraidītu. Ak, mīļais, vai nojaut, kas par lietu? Ja tu neiedrošinasies stavēt šim nolūkam ieceltas personas priekša un atbildēt, tad labak klusē. Bet, ja tu kaut ko zini, tad tomēr nestasti to citam. Jo, ja tu to stasti, pat ja ta ir patiesība, tad tu esi ka melis, jo nevari to pieradīt, un turklat rīkojies ka nelietis. Jo nevienam nedrīkst atņemt godu un labo slavu, kamēr ta viņam nav atņemta publiski.
Tatad nepatiesa liecība ir viss, ko nevar pieradīt, ka pienakas, tadēļ viss, kas navatklats ar pietiekamiem pieradījumiem, nav nevienam jaatklaj, nedz jastasta ka patiesība. Un, īsi sakot, kas ir apslēpts, tam jaļauj palikt apslēptam vai slepenība jatiek sodītam, ka mēs to dzirdēsim. Tadēļ, ja tu satiec kadu mēlnesi, kas citu apruna un cel neslavu, tad saki viņam tieši acis, lai viņš nosarkst no kauna. Tad ari neļaus mutei vaļu viens otrs, kas citadi par kadu nabaga cilvēku izplata valodas, no kuram viņam grūti tikt vaļa. Jo gods un labais vards ir viegli atņemami, bet ne tik viegli atdodami.
Ta tu redzi, ka runat par savu tuvako ko sliktu ir pilnīgi aizliegts. Tomēr tas neattiecas uz laicīgo valdību, sludinatajiem, tēvu un mati, jo šis bauslis nav jasaprot ta, ka Jaunums paliek nesodīts. Līdzīgi ka piektaja bauslī, kas nosaka, ka nevienam nedrīkst nodarīt miesas bojajumus, izņemot bendi, kas sava amata dēļ tuvakajam nedara neko labu, bet tikai Jaunu un postu. Ar to viņš negrēko pret Dieva bausli, tadēļ ka Dievs šo amatu iekartojis Sevis dēļ, jo Viņš paturējis varu tiesat pēc Savas patikas, ka Viņš draud pirmaja bauslī. Tapat neviens pats pēc sava prata lai netiesa un nevienu nenosoda. Bet, ja to nedara tie, kam tas ir pavēlēts, tad tie grēko tikpat smagi ka tads, kas tiesa pēc sava prata, bez amata pilnvaram. Jo šeit nepieciešamība prasa par Jaunumu runat, celt apsūdzību, stastīt, jautat un liecinat. Te notiek līdzīgi ka pie arsta, kam dažkart jaredz un jaiztausta apslēptas pacienta vietas. Tapat valdībai, tēvam un matei, ari braļiem, masam un citkart ari labiem draugiem savstarpēji pienakas sodīt Jaunumu, kur tas ir vajadzīgi un nepieciešami.
Bet būtu pareizi, ja turētos pie Evaņģēlija kartības, kur Kristus saka: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm.” (Mt. 18:15) Te tev ir lieliska, brīnišķīga pamacība, ka pareizi valdīt par mēli; šī pamacība jaievēro pret riebīgo ļaunpratību. Tad nu ievēro šo pamacību, lai neizplatītu valodas par savu tuvako un neceltu viņam neslavu, bet slepenība pamacītu, lai viņš labojas. Tapat ari, ja kads tev stasta, ko kads cits izdarījis, tad saki viņam, lai viņš iet un pats pamaca, ja ir redzējis; bet, ja nav, tad lai klusē.
To tu vari macīties ari no ikdienas majas kartības: ja saimnieks redz, ka kalps nedara, kas vajadzīgs, tad pats tam aizrada. Bet, ja viņš ir tik dumjš, ka lautu kalpam sēdēt majas un ietu uz ielas žēloties kaimiņiem, tad viņam noteikti būtu jadzird: “Tu, muļķi, kada mums tur dala; kadēļ tu pats viņam to nepasaki?” Lūk, ta būtu īsti bralīga rīcība, Jaunums būtu novērsts, un tuvakais paliktu goda. Ka ari Kristus turpat saka: ” .. kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.” (Mt. 18:15) Ta tu esi paveicis lielu, teicamu darbu. Vai tu doma, ka ta ir maza lieta – iemantot brali?
Liec visiem mūkiem un svētajiem ordeņiem sapulcēties un iznakt priekša – vai viņi var teikt, ka tie kadu brali iemantojuši?
Talak Kristus maca: “Un ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.” (Mt. 18:16) Tatad vienmēr jaruna ar to, uz kuru tas attiecas, nevis jaceļ neslava, viņam nezinot. Bet, ja tas nepalīdz, tad cel šo lietu atklati draudzes priekša, laicīgas vai garīgas tiesas priekša. Jo šeit tu neesi viens, bet lidz ar tevi ir liecinieki, ar kuru palīdzību tu vari pieradīt viņa vainu; pamatojoties uz viņu liecību, tiesnesis var spriest tiesu un sodīt. Ta kartīga un taisnīga ceJa var panakt, ka Jaunums tiek novērsts vai labots. Citadi – ja kadu apruna visos kaktos un vanda netīrumus – neviens nekļūst labaks, un vēlak, kad būs atklati jaliecina, neviens neko nebūs teicis. Tapēc būtu pareizi, ja šadam mutēm izdzītu šo niķi, lai citi ta tiktu brīdinati. Ja tu to runatu, lai tuvakais labotos, vai ari – mīlot patiesību, tad tu nelavītos un nebaidītos no dienas gaismas.
Tas viss ir sacīts par slepeniem grēkiem. Bet, ja grēks ir pilnīgi atklats, ka to zina tiesnesis un visa parēja pasaule, tad tu vari negrēkodams no viņa izvairities un Jaut viņam iet – ka tadam, kurš pats sev darījis kaunu; turklat vari par viņu atklati liecinat. Kas ir atklats dienas gaisma, pie ta vairs nevar būt neslavas celšanas vai ari nepatiesas tiesašanas vai liecinašanas. Piemēram, ja mēs nopelam pavestu un viņa macību, kas gramatas nodota atklatībai un izsludinata visa pasaulē. Kur grēks ir atkl ats , tur atbilstoši jaseko atklatam nosodījumam, lai ikviens no ta sargatos.
Te mums ir ša baušļa kopsavilkums un visparīga nozīme: neviens lai nekaitē ar mēli savam tuvakajam – vienalga, draugam vai ienaidniekam -, nedz an runa par viņu ko sliktu, vai ta būtu patiesība vai meli, ka vien tad, ja tas notiek pēc pavēles vai viņa labošanas dēļ. Bet ikviens lai lieto un izmanto savu mēli, runajot labu par otru, apsedzot viņa grēkus un vainas, attaisnojot un godinot viņu, ka pienākas. Tas galvenokārt pamatots Kristus Evaņģēlija vārdos, kuros Viņš apkopo visus baušļus attiecība uz tuvako: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait ari jūs viņiem.” (Mt. 7:12)
To ari daba mums māca ar mūsu pašu miesu, kā Sv. Pāvils saka: “Bet taisni tie miesas locekli, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi. Bet kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgie locekli dabū sevišķu godu.” (1. Kor. 12:22 un tālāk) Seju, acis, degunu un muti neviens neaizklāj, jo tas nav vajadzīgs – tie paši par sevi jau ir mūsu godajamakie locekli. Bet visvajakie, par kuriem mēs kaunamies, tiek cītīgi aizklati. Rokam un acīm kopa jāpalīdz ķermenim tos aizklāt un apslēpt. Tāpat ari mūsu vidū – mums jabūt iejūtīgai attieksmei pret to, kas tuvakajam nav godājams un ir nepilnīgs, un, ka vien varam, jakalpo viņa godam, japalidz un jabūt derīgiem. Un otradi – jānovērš tas, kas viņam var darīt negodu. Un īpaši lielisks, cēls tikums ir, ja kads visu, ko dzird par savu tuvako, ja vien tas nav atklats ļaunums), var labi iztulkot, izskaidrot vai vismaz par labu turēt, pretstata indīgajam mēlēm, kuras cītīgi pūlas kaut ko uzost un notvert, to visļaunak izskaidrot un sagrozīt, lai nopeltu tuvako, ka tas tagad it īpaši notiek ar Dieva vardu un tā sludinatajiem. Šaja bausli ir apkopots īpaši daudz labu darbu, kas Dievam vislabāk patīk un kas nes līdzi pari plūstošu labumu un svētību. Taču akla pasaule un neīstie svētie negrib to atzīt. Jo cilvēkam un cilvēka nav neka, kas varētu garīgas un laicīgas lietas darīt vairāk laba vai Jauna, ka to dara mēle, būdama mazākais un vajākais loceklis Jēk. 3:4-10).
Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.
Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.
Šie abi baušļi īstenībā ir doti tikai jūdiem, lai gan daļēji tie attiecas arī uz mums. Jo jūdi tos ne attiecina uz nešķīstību un zādzību – tas jau iepriekš tika aizliegts; viņi ari uzskatīja, ka visus baušļus ir turējuši, ja tajos prasīto ārēji darījuši vai nedarījuši. Tādēļ Dievs pievienojis šos divus baušļus, lai nosauktu par grēku un aizliegtu tuvākā sievas vai īpašuma iekārošanu un jebkādu tīkošanu pēc tā. Īpaši tādēļ, ka jūdu sabiedrībā kalpi un kalpones nebija brīvi kā tagad, kad tie kalpo par algu tik ilgi, cik paši vēlas, bet bija saimnieka īpašums – gan paši, gan viss, kas tiem piederēja, tāpat kā lopi un pārējā manta. Tāpat ikvienam bija tiesības ar šķiršanās rakstu atlaist savu sievu un ņemt sev citu (5. Moz. 24: 1). Viņiem tikai bija jābūt savstarpēji gataviem uz to, ka kāds, kas labprāt gribētu otra sievu, rastu iemeslu, lai atlaistu savu sievu un atņemtu otram viņa sievu, un tā varētu to likumīgi iegūt sev. Tas pie jūdiem nebija ne grēks, ne negods, līdzīgi kā tagad tas ir attiecībā uz saimi, kad saimnieks atlaiž kalpu vai kalponi vai ari kā citādi tos atņem viens otram.
Tādēļ (es saku) ari viņi šo bausli tā ir paskaidrojuši, kā tas ir pareizi (lai gan tā jēga ir plašāka un augstāka) -lai neviens nedomā un nemēģina piesavināties to, kas otram pieder, kā, piemēram, sievu, saimi, māju un sētu, laukus, pļavas vai lopus; ari tad, ja tas notiek šķietami labi un ar labu ieganstu, bet tomēr kaitējot tuvākajam. Iepriekš jau septītajā bausli ir aizliegta netaisnība – sveša īpašuma sagrābšana vai neatdošana, uz ko nav nekādu tiesību. Bet šeit ir ari aizliegts tuvākajam kaut ko izvilināt pat tad, ja pasaules priekšā to varētu izdarīt ar godu, tā ka neviens tevi neuzdrošinātos apsūdzēt vai nopelt, ka tu to esi ieguvis netaisnīgi.
Dabiskā kārtība ir tāda, ka neviens nenovēl otram tik daudz, cik sev pašam, un ikviens cenšas ieraut, cik vien spēj, nedomādams par otru. Turklāt mēs vēl gribam būt dievbijīgi, mēs spējam lieliski izpušķoties un noslēpt savu blēdību. Mēs meklējam un izgudrojam tik viltīgus trikus un veiklus paņēmienus (kādi tagad labu labie ik dienas tiek izdomāti), it kā likumos pamatotus, uzdrikstamies pārdroši uz tiem atsaukties, spitējam un negribam, ka to sauc par viltibu, bet uzskatām par gudribu un piesardzību. Tam palīdz ari juristi un tiesneši, kas likumu groza un staipa, kā tas katrai lietai labāk var derēt. Viņi moka vārdus un izlieto tos par ieganstu, nerēķinoties ar taisnibu un tuvākā vajadzību. Un, isi sakot: kas šādās lietās ir veiklākais un gudrākais, tam likumi palidz vislabāk, kā ari viņi paši saka: Vigilantibus iura subveniunt. Tas ir, modrajiem palīdz likumi.
Tāpēc šis pēdējais bauslis ir domāts ne tikai tiem, kas pasaules priekšā ir Jauni nelieši, bet tieši pašiem dievbijīgākajiem – tiem, kuri grib, lai tos cildina un sauc par taisnigiem un patiesiem ļaudīm, jo iepriekšējos baušļus viņinav pārkāpuši. It ipaši jūdi vēlējās tādi būt, un to pašu vēlas ari daudzi lieli viri, kungi un valdnieki. Uz pārējiem vienkāršajiem ļaudim daudz vairāk attiecas septitais bauslis, jo tie daudz nemeklē, kā savu panākt godigi un taisnigi.
Visvairāk tā notiek tiesas prāvās, kas tiek ierosinātas uz likuma pamata, cenšoties savam tuvākajam kaut ko atsavināt, atņemt, piemēram, kad stridas un tiesājas par lielu mantojumu, zemes īpašumu utt. Tad izmanto un ņem palīgā visu, kam vien ir kāda taisnības nokrāsa, to izpušķo un izgrezno, lai likums būtu viņa pusē, un patur mantu sev ar tādu spriedumu, ka nevienam par to nevar būt nekādu sūdzibu vai iebildumu. Tāpat, ja kādam iepatīkas kāda pils, pilsēta, grāfiste vai kāds cits liels ipašums, tad viņš kukuļo, izmantojot draudzību un ko vien var, tā ka otram šis ipašums tiek atņemts un piešķirts viņam, turklāt tiek ar vēstuli un zimogu apstiprināts, ka tas iegūts ar valdnieka lēmumu un godīgā ceļā.
Tāpat notiek ari tirdzniecibā, kur cits citam veikli rauj visu ko no rokām ārā, tā ka otram jāpaliek tukšā, vai ari pārsteidz un piekrāpj otru, kur vien redz sev labumu un peļņu. Tad cilvēks trūkuma vai parādu dēļ nevar savu paturēt, nedz ari pārdot bez zaudējumiem. Tā nu iekārotā lieta pa pusei vai vēl vairāk tiek uzdāvināta, tā ka to nevar uzskatit par netaisnigi paņemtu vai atņemtu, bet godigi nopirktu. Kā mēdz teikt – “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ” un “katram savs krekls tuvāks”; otrs lai patur, ko spēj. Kurš gan spēj būt tik gudrs, lai izdomātu, kā šķietami godīgā veidā piesavināties pēc iespējas vairāk tā, lai pasaule to nenojaustu? Pasaule nevēlas saskatīt, ka tuvākajam ar to tiek kaitēts un viņam jāatdod tas, kas viņam pieder. Un nav taču neviena, kas labprāt piekristu, lai viņam ko tādu nodara. Te ir skaidri jūtams, ka tāda aizbildināšanās un izlikšanās ir nepatiesa.
Tāpat senāk ir bijis ari ar sievām. Jūdi zināja tādus trikus: ja kādam iepatikās cita sieva, tad viņš pats vai ar citu palidzibu dažādiem lidzekļiem panāca, ka viņas virs juta pret viņu nepatiku vai ari viņa tam pretojās un uzvedās tā, ka viram bija no viņas jāšķiras un jāatstāj otram. Tādas lietas, bez šaubām, bieži notika, vel esot zem bauslības Vecajā Derībā, kā ari evaņģēlijā lasāms par ķēniņu Hērodu,- ka viņš ir apprecējis sava brāļa sievu, viņam dzīvam esot, turklāt Hērods gribēja būt godājams, dievbijīgs cilveks, kā liecina Sv. Marks. Bet es ceru, ka pie mums šāds piemērs nebūs sastopams, jo Jaunajā Derībā ir aizliegts laulātajiem šķirties, un šādas lietas notiek vienigi tad, ja kāds otram veikli atņem bagātu ligavu. Tomer pie mums nav retums, ka cits citam aizvilina un atsvešina kalpu vai kalponi vai kā citādi to atņem ar mīligiem vārdiem.
Lai notiek kā notikdams, tomer mums jāzina, ka Dievs negrib, lai tu savam tuvākajam atņem kaut ko, kas viņam pieder, tā ka viņam jācieš zaudējumi, bet tu apmierini savu alkatibu – kaut ari tu varētu sava tuvākā mantu paturēt ar godu pasaules priekšā. Jo tā ir slepena, viltīga ļaunprātiba, kas darīta tā, lai nebūtu pamanāma. Kaut ari tu dzivo tālāk, it kā nebūtu darījis nevienam netaisnibu, tomer esi aizskāris savu tuvāko. Ja ari to nesauc par zādzību vai krāpšanu, tad tomer par tuvākā mantas iekārošanu, tas ir, tu esi pēc tā tikojis un atņēmis bez viņa piekrišanas, un neesi gribejis viņam atstāt to, ko Dievs viņam dāvājis. Un, kaut ari tiesnesim un ikvienam citam šī manta jāatstāj tev, tad tomer Dievs tev to neatstās, jo Viņš labi redz ļaunu sirdi un pasaules viltu – ja tai iedod vienu pirkstu, tā paņem visu roku, tā ka seko ari atklāta netaisniba un vardarbiba.
Tad nu atstāsim šos baušļus vispārigā izpratne, vispirms – nevēlēties tuvākā nelaimi un zaudējumus, tos neizraisit un neveicināt, bet velēt un atstāt viņam to, kas viņam pieder, kā ari veicināt un uzturet to, kas viņam var kalpot un nākt par labu – tāpat kā mes gribam, lai tā darītu ari mums. Tātad šie baušļi doti, pirmkārt, pret nenovidibu un nekrietno alkatību. Dievs grib novērst celoni un sakni, no kā rodas viss, ar ko tiek kaitēts tuvākajam. To viņš ari skaidri pateicis ar vārdiem: “Tev nebūs iekārot .. ” Jo Dievs vispirms grib, lai sirds būtu šķista, ko gan mēs nespejam sasniegt, kamēr vien šeit dzivojam. Tātad šis bauslis, tāpat kā visi pārējie, mūs nemitīgi apsūdz un rāda, cik taisni mes patiesibā esam Dieva priekšā.
Tā nu mums ir desmit baušļi kā dievišķās mācības kopsavilkums par to, kas mums jādara, lai visa mūsu dzive patiktu Dievam. Tas ir istais avots, no kura ir jāizplūst, un kanāls, caur kuru ir jāplūst visiem labiem darbiem. Ārpus desmit baušļiem neviens darbs vai ricība nevar būt laba, nedz ari patikt Dievam, lai cik liels un vertīgs tas būtu pasaules priekšā.
Skaties nu, ar kuru no saviem garīgajiem ordeņiem un paša izdomātajiem un ieviestajiem lielajiem, grūtajiem darbiem, var lepoties mūsu lielie svetie, ja šos baušļu darbus viņi ir pametuši, it kā tie būtu daudz par sikiem vai ari sen jau būtu izpilditi.
Es domāju, ka jābūt darba pilnām rokām, lai tikai šos baušļus izpildītu, proti: lēnprātībai, pacietībai un mīlestībai pret ienaidniekiem, šķistībai, labdarībai utt. un visam, kas vien nāk tiem lidzi. Bet šiem darbiem nav nekādas vērtibas pasaules priekšā, un tie nespid pasaules acis. Jo tie nav ipaši un uzpūsti, nav saistīti ar īpašu laiku, vietu, veidu un izturēšanos, bet tie ir parasti ikdienas mājas darbi, ko var veikt viens kaimiņš otram, tādeļ tie nav cieņā. Bet otra veida darbi pieverš sev pasaules acis un ausis, ko viņi paši veicina ar lielu greznibu, izšķērdibu un krāšņām celtnem. Viņi tās izrotā, lai viss spidētu un laistītos: kvēpina, dzied un skande, dedzina sveces un gaismekļus, lai blakus šiem darbiem nevaretu citus ne dzirdēt, ne redzēt. Jo tas, ka mācītājs stāv zeltītā terpā vai ari kāds lajs visu dienu baznīcā tup uz ceļiem, tiek saukts par lielisku darbu, ko nespej vien beigt slavēt. Bet tam, ka nabadziga kalpone kopj mazu bernu un uzticigi dara to, kas pavelets, tie nepiešķir nekādu nozimi. Citādi – kas tad mūkiem un mūķenem būtu meklejams klosteros?
Bet, lūk, vai nelaimīgie svētie nav traki pārdroši, cenzdamies atrast vertigāku un labāku dzīvi un kārtas, nekā māca baušļi? Kā jau sacīts, viņi pieņem, ka vienkārša dzīve domāta parastajiem cilvekiem, bet viņu dzīve – svētajiem un pilnigajiem. Viņi, šie nabaga aklie ļaudis, neredz, ka neviens cilvēks nespej pat vienu no baušļiem turēt kā pienākas. Kā mes tālāk runāsim, vel jānāk palīgā ticībai un lūgšanai Mūsu Tēvs, ar kuru palidzību baušļu piepildijumu var meklēt, izlūgties un bez mitas saņemt. Tādēļ viņu lielišanās nozīmē tikpat ka, ja es sacītu: “Man gan nav ne graša, ko maksāt, bet desmit guldeņus es gan samaksāšu.”
To es saku un uzsveru tādēļ, ka jātiek vaļā no aplamības, kas tik dziJi iesakņojusies, un visam laužu kārtām uz zemes jāpierod raudzities tikai uz šiem baušļiem un rūpēties par to pildīšanu. Vel ilgi nebūs nedz baušļiem līdzīgas mācibas, nedz kārtas, jo baušļi ir tik augsti, ka ar cilvēka spēkiem nav sasniedzami; kas tos sasniedz, ir debešķīgs, eņģelisks cilvēks, augstu pari visas pasaules svētumam. Tad nu ņem baušļus un krietni izmēģini savus spēkus, pieliec visas savas pūles un spēku, tad tu iegūsi tik daudz darba, ka vairs nemeklēsi un necienīsi kādus citus darbus vai kādu citu svētumu.
Te nu ir pietiekami mācīts un mudināts attiecibā uz kristīgās mācības pirmo daļu. Tomēr nobeiguma mums ir jāatkārto teksts, ko iepriekš aplūkojām pie pirmā baušļa, lai mes saprastu, kādēļ Dievs grib, lai mes šos desmit baušļus labi pārdomājam un tajos vingrināmies.
“Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē lidz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus.”
Kā jau iepriekš dzirdēts, šis papildinājums sākotnēji pievienots pirmajam bauslim, tomer tas ir sacīts visu baušļu deļ, jo visi baušļi attiecas uz pirmo, un tiem jābūt uz to vērstiem. Tādēļ es esmu sacījis, ka ari jaunatnei tas jātur acu priekša un jāatgādina, lai tā mācītos, ievērotu un redzētu, kas mūs mudina un spiež turēt baušļus. Šis papildinājums ir jāuzlūko ta, it kā tas būtu īpaši pievienots katram bauslim, darbodamies tajos un caur tiem.
Kā jau sacīts, šajos vārdos ir ietverti bargi draudi un laipns apsolījums, lai mūs gan biedētu un brīdinātu, gan rosinātu un pamudinatu. Dieva vards mums jāuzņem kā dievišķa nopietnība un augsti jāciena, jo Viņš pats skaidri saka, cik loti tas Viņam rūp un cik stingri Viņš prasa, lai tas tiktu ievērots. Viņš briesmīgi un bargi sodīs visus Viņa baušļu nicinātājus un pārkāpējus, turpretī – bagātīgi atlīdzinās, darīs labu un dos visu labo tiem, kas baušļus augstu vērtē un labprāt rīkojas un dzīvo saskaņā ar tiem. Dievs prasa, lai visi baušļi tiktu pildīti ar tādu sirdi, kas vienīgi Dievu bīstas un tur acu priekšā, un šādā bijībā pamet visu, kas ir pret Viņa gribu, lai Viņu nesadusmotu, bet Viņam vien uzticas un Viņam par prieku dara, ko Viņš grib, mūs kā tēvs uzrunādams un dāvādams savu žēlastību un visu labo.
Tā ari ir pirmā, paša svarīgākā baušļa jēga un pareizais skaidrojums, no kura izriet visi pārējie baušļi. Vārdi “tev nebūs citus dievus turēt” nesaka mums neko citu, kā vien to, kas šeit prasīts: “Bīsties, mīli Mani un uzticies Man kā savam vienīgajam patiesajam Dievam.” Šāda sirds ir izpildijusi Dieva priekšā šo un visus citus baušļus. Un otrādi, kurš bīstas un mil jebko citu debesis un virs zemes, tas neturēs ne šo, ne ari kādu citu bausli. Visi Raksti māca un sludina šo bausli, un visu virza uz divām lietām – bijību Dieva priekšā un paļāvību uz Viņu. Visvairāk par to runā pravietis Dāvids Psalmu grāmatā, piemēram: “Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.” (Ps. 147:11) Tas ir, it kā viss bauslis būtu izklāstīts vienā vienīgā pantā un sacīts: “Tam Kungam patīk tie, kam nav citu dievu”.
Tātad pirmajam bauslim ir jāspīd un jādod savs mirdzums visiem citiem. Liec tam iet caur visiem baušļiem līdzīgi kā stīpai vainagā, kura savieno beigas un sākumu un satur visu vienā veselumā. Tas vienmēr jāatkārto, un to nedrīkst aizmirst, kā, piemēram, otrajā bausli: bīties Dievu un nelietot Viņa vārdu lādot, melojot, pieviļot un citās nekrietnībās un nelietībās, bet to pareizi un labi lietot, piesaucot, lūdzot, slavējot un pateicoties mīlestībā un paļāvībā, kas smeltas pirmajā bauslī. Tāpat bijībai, mīlestībai un paļāvībai jāmudina un jāspiež nenicināt Dieva vārdu, bet to mācīties, labprāt klausīties, turēt svētu un godāt.
Tāpat ari tālākajos baušļos par mūsu tuvāko viss izriet no pirmā baušļa spēka – tēva, mātes, kungu un valdības godāšana un paklausība – ne viņu pašu dēļ. Jo nevis no respekta un bijības pret tēvu un māti vai no mīlestības pret viņiem tev kaut kas ir jādara vai nav jādara, bet Dieva dēļ. Taču raugies uz to, ko Dievs no tevis grib un ko noteikti Viņš no tevis prasīs. Ja tu to nedari, tad tev ir dusmīgs Tiesnesis, bet, ja dari, – žēlīgs Tēvs. Arī savam tuvākajam nenodari Jaunumu vai pārestību, nedz ari aizskar viņu, vienalga, vai tas attiecas uz viņa miesu, laulāto draugu, īpašumu, godu vai tiesībām, tas ir aizliegts, kaut ari tev būtu iespēja un pamats to darU un neviens tevi nevarētu par to sodīt. Turpretī dari labu ikvienam, palīdzi un atbalsti, kur un kā vien vari, tikai Dievam par prieku un patiku, paļāvībā, ka Viņš tev visu bagātīgi at1īdzinās. Tā tu redzi, ka pirmais bauslis ir galvenais, tas ir avots, kas plūst cauri visiem citiem, un tie visi savukārt ir balstīti pirmajā bausli un ir no tā atkarīgi, un tā beigas un sākums ir savā starpā savienoti un saistīti.
Kā es sacīju, ir derīgi un vajadzīgi to visu turēt jaunajiem ļaudīm vienmēr acu priekšā, pamācīt un atgādināt, lai tos neaudzinātu tikai ar sitieniem un piespiešanu kā lopus, bet dievbijībā un godbijībā. Jāapdomā un jāņem pie sirds, ka šeit ir runa ne par cilvēku blēņām, bet par augstās Majestātes baušļiem. Viņš par baušļiem ir nomodā ar lielu nopietnību, dusmodamies un sodīdams to nicinātājus, turpretī pārpārēm atlīdzinādams tiem, kas tos tur. Tas jau pats par sevi rosinās un mudinās labprāt pildīt Dieva gribu. Ne velti Vecajā Derībā bija pavēlēts rakstīt baušļus uz visām sienām un stūriem, pat uz drēbēm – ne tikai tādēļ, lai tie tur atrastos un būtu redzami, kā tas bija pie jūdiem, bet lai tos bez mitas turētu acu priekšā un pastāvīgi atcerētos, pēc tiem dzīvotu un strādātu. Ikviens lai vingrinās tajos ik dienas, visās situācijās un darījumos, it kā tie būtu rakstīti visur, kur vien viņš skatās, kur vien iet un atrodas. Tā varētu gan savās mājās, gan attiecībās ar kaimiņu atrast pietiekamu pamudinājumu pildU baušļus, un nevienam tie nebūtu tālu jāmeklē.
No tā redzams, cik augstu pāri visām cilvēku kārtām, likumiem un darbiem, kas citkārt tiek mācīti un pildīti, ir ceļami un slavējami baušļi. Jo šeit mēs varam lepoties un teikt: lai nāk visi gudrie un svētie – vai tie var pateikt kaut ko līdzīgu šiem baušļiem, ko Dievs tik nopietni prasa un pavēl, draudot ar visbargākajām dusmām un sodu un pievienojot brīnišķīgu apsolījumu, ka apbērs mūs ar visiem labumiem un svētību. Tādēļ baušļi tiešām jāmāca, jātur un jāciena vairāk par visām citām mācībām – kā lielākais dārgums, ko Dievs devis.