Augsburgas ticības apliecība ir reformācijas laikā luterisko valdnieku un pilsonības pārstāvju izsniegta ticības apliecība, kas 28 artikulos formulē galvenās luteriskās teoloģijas vadlīnijas. Tās autors ir Filips Melanhtons Tomēr, nav pareizi par zemu novērtēt M. Lutera ietekmi un šajā dokumentā vērojamo paša Lutera pārstāvēto teoloģisko uzsvaru klātbūtni. Šo ticības apliecību par savu ir pieņēmusi lielākā daļa vēsturiski luterisko baznīcu.
Avots: Wikipedia
Neuzvaramais valdniek, augstais ķeizar, visžēlīgais kungs! Jūsu ķeizariskā majestāte ir izziņojusi valsts saeimu Ausburgā, lai spriestu par palīdzību pret turkiem, visbriesmīgākajiem mūžsenajiem kristiešu vārda un reliģijas ienaidniekiem, kā varētu viņu trakošanai pretoties ar drošiem pasākumiem un nemitīgu gatavošanos karam, un tāpat arī par nesaskaņām mūsu svētās reliģijas un kristīgās ticības lietā, lai šajā reliģijas lietā partiju ieskatus un domas savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā visu klātbūtnē abpusēji uzklausītu, apdomātu un apspriestu, ka to, ko abas puses rakstos nepareizi apskatījušas, ievirzītu pareizās sliedēs, un tā šajā lietā varētu panākt izlīgumu un atgūt vienu nesajauktu patiesību un kristīgu vienprātību, lai mēs tomēr mācītu vienu skaidru un patiesu reliģiju un tā kā mēs esam un cīnamies viena Kristus vadībā, tā arī lai varam dzīvot vienā kristīgā baznīcā vienotībā un vienprātībā.
Un tā kā mēs, apakšā parakstījusīes, līdz ar citiem kūrfirstiem un valdītājām kātrām esam aicināti uz izziņoto valsts saeimu, tad , ķeizara pavēlei paklausīgi sekodami, esam atnākuši agrāk Ausburgā un gribam sacīt bez lielīšnās; mēs esam šeit ieradušies starp pirmajiem.
Kad nu Jūsu ķeizariskā majestāte kūrfirstiem, firstiem un citām valsts valdītājām kārtām, še Ausburgā, pašā sapulču laika sākumā starp pārējām lietām bija noteikusi, ka katrai valsts valdošai kārtai ķeizara rīkojuma spēkā ir jāceļ priekšā un jāparāda vācu un latīņu valodā savi ieskati un domas, tad pēc notikušās apspriedes nupat (nedēļas) ceturtajā dienā (t.i.,trešdienā), ir dota atbilde Jūsu ķeizariskajai majestātei, ka mēs no savas puses tuvākajā sestajā dienā (t.i., piektdienā) nodosim mūsu ticības apliecības artikulus. Tā mēs, Jūsu ķeizariskās majestātes gribai paklausīdami šajā reliģijas lietā, iesniedam mūsu mācītāju un mūsu ticības apliecību, kā šo mācību pēc Svētiem Rakstiem un skaidrā Dieva vārda viņi līdz šim mūsu zemēs, firstu pārvaldījumos, valstīs, pilsētās un novados ir sludinājuši un mācījuši draudzēs.
Kad saskaņā ar minēto ķeizariskās majestātes pavēli arī citi kūrfirsti, firsti un valsts valdītājas kārtas būs iesnieguši līdzīgos latīņu un vācu rakstos savus ieskatus reliģijas lietā, tad esam gatavi paklausībā Jūsu ķeizariskajai majestātei, mūsu visžēlīgaam kungam, draudzīgi apspriesties ar šiem augstajiem kungiem, mūsu draugiem un valdoš jām kārtām par lietderīgiem un pieņemamiem ceļiem, lai, cik vien godīgi iespējams, vienotos un šādā veidā lietu nokārtotu starp mūsu partijām abpusēji pēc iesniegtiem rakstiem, samierinoši, bez naidīga sasprindzinājuma, Dievam palīdzot, izlīdzinot nesaskaņas un mums atkal nonākot vienas patiesas, vienprātīgas reliģijas, tāpat kā visi esam un cīnāmies viena Kristus vadībā un kā mums vajag apliecināt vienu Kristu, saskaņā ar jūsu ķeizariskās majestātes pavēli, lai visi tiktu novesti pie Dieva patiesības. To mēs izlūdzamies Dievam ar viskvēlākajām lūgašanām.
Bet ja arī pārējo kūrfirstu, firstu un valdītāju kārtu kā otrās puses vainas dēļ šī lieta pēc Jūsu ķeizariskās majestātes pavēles, proti, ar abpusēju rakstu iesniegšanu un miermīlīgu salīdzināšanu neietu uz priekšu un būtu bez kādiem panākumiem – tad tomēr mēs nekādā ziņā neļausim sevi noraidīt, lai tik vien, kaut kādā veidā vienodamies, varētu panākt kristīgu vienprātību, ja tas vien var notikt ar Dievu un labā sirdsapziņā. Kā Jūsu ķeizariskā majestāte, tā arī pārējie kūrfirsti un valsts valdītājas kārtas, un kurš katrs, kas patiesi mīl reliģiju un ir dezīgi tai pieķēries, kurš katrs, kas šo lietu uzklausīsies ar taisnīgu prātu, mūsu centieniem laipni un ar cieņu varēs atzīt un saprast no šīs mūsu un mūsējo ticības apliecības.
Jūsu ķeizariskā majestāte laipni ir darījusi zināmu kūrfirstiem, firstiem un valsts valdītājām kārtām ne vienu reizi vien, bet bieži un (vēl) Špeieras valsts saeimā, kas notika Tā Kunga 1526,gadā, un ar Jūsu ķeizarisko rakstveida pavēli noteikusi valsts vārdā izsludināt un lasīt visiem priekšā, ka Jūsu ķeizariskā majestāte šajā reliģijas lietā zināmu iemeslu dēļ, kuri toreiz tika minēti, negribot neko noteikt, bet gan gribot pamudināt Romas pāvestu baznīcas konsila sasaukšanai. Tas pats un vēl plašāk tika paskaidrots pirms gada pēdējā valsts saeimā Špeierā, kur Jūsu ķeizariskā majestāte ar Ferdinanda kungu, Bohēmijas un Ungārijas ķēniņu, mūsu draugu un laipno kungu, un pēc tam ar sarunu vadītāju un ķeizara pilnvarotajiem starp citām lietām saskaņā ar norīkojumu lika pavēstīt, ko Jūsu ķeizariskā majestāte apdomājusi un izlēmusi līdz ar Jūsu ķeizariskās majestātes valdības vietnieku, priekšsēdētāju un ķeizariskās valdības padomniekiem un sūtņiem no citām valdītājām kārtām, kas sanākuši Regensburgā uz apspriedi par vispārējā koncila sasaukšanu, un ka Jūsu ķeizariskā majestāte arī atzīst par derīgu sasaukt koncilu, un , kad tās lietas, kuras toreiz bija pārrunājamas starp Jūsu ķeizarisko majestāti un Romas pāvestu, esot tuvu vienprātībai un samierinājumam, tad Jūsu ķeizariskā majestāte nešauboties, ka Romas pāvests būšot pierunājams vispārīga konsila noturēšanai. Tāpēc Jūsu ķeizariskā majestāte laipni apliecināja gatavību gādāt, lai Romas pāvests būtu vienis prātis tādu koncilu visdrīzākajā laikā sasaukt.
Ja nu tā notiktu, ka šīs nesaskaņas starp mums un otru pusi netiktu draudzīgi nokārtotas, tad piedāvājamies Jūsu ķeizariskās majestātes priekšā pārpārim visā paklausībā sanākt un (savu) lietu aizstāvēt tādā kristīgā un brīvā vispārīgā konsilā, kura sasaukšanas vajadzību visās valsts saeimās, kādas vien ir notikušas Jūsu ķeizariskās majestātes valdības gados , kūrfirsti, firsti un valsts valdītājas kārtas ar visnopietnākajiem apsvērumiem vienmēr lielā vienprātībā ir vēlējušies. Pēc šī sasaucamā koncila un Jūsu ķeizariskās majestātes šajā tik ļoti lielajā un vissvarīgākajā lietā mēs arī jau agrāk pieklājīgā veidā un tiesiskā formā esam lūguši palīdzību (resp., apelējuši). Šajā apelācijā arī vēl tagad mēs pastāvam un nedz gribam, nedz varam atkāpties, neļaujoties ne šādai, ne citādai iespaidošanai, izņemot, ja vien lieta draudzīgi, saskaņā ar ķeizara rakstiskā izsaukuma(citācijas) vēlēšanos tiktu uzklausīta un nokārtota kristīgā vienprātībā. To arī še, visiem redzami, oficiāli apliecinām.
Par Dievu
Mūsu baznīcas māca pilnīgā saskaņā ar Nīkajas konsila lēmumiem par Dievišķās Būtibas vienību un trim personām, ka ir patiesi un ticami bez kādas šaubīšanās, proti, ka ir viena Dievīšķa Būtība, kas tiek saukta un ir Dievs, – mūžigs, nemiesisks, nedalāms, ar neizmērojamu varu, gudrību un labumu, visu redzamo un neredzamo lietu Radītājs un Uzturētājs, un tomēr ir trīs Personas, kam tā pati būtība un vara un kas ir vienādi mūžigas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Vārds “persona” tiek lietots tādā pat nozīmē, kā šo vārdu šajā sakarībā ir lietojuši baznīcas tēvi, neapzīmējot nedz daļu, nedz īpašību kādā citā, bet to, kas pastāv pats par sevi.
Mēs noraidām visas viltus mācības, kādas ir cēlušās pret šo artikulu, kā maniheiešus, kuri atzīst divus pirmsākumus, labu un ļaunu, tāpat valentiāņus, ariāņus, eunomiāņus, muhamedāņus un visus tiem līdzīgos. Noraida arī samosatiešus, vecos un jaunos, kuri aizstāv tikai vienas Personas esamību un par Vārdu un Svēto Garu izmanīgi un bez godbijības retorizē, ka tie neesot atsevišķās Personas, bet Vārds nozīmējot runātu vārdu un Gars – dzīvu rosību radītajās būtnēs.
Par iedzimto grēku
Tāpat māca, ka kopš Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, dabiskā kārtā dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļaušanās uz Dievu un ar ļaunu iekāri un ka šī slimība jeb iedzimtā vaina ir patiesi grēks, kas vēl tagad pazudina un ieved mūžigajā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu.
Noraida pelagiāņus un citus, kuri noliedz, ka iedzimtā vaina ir grēks, un tādejādi mazina Kristus nopelna un darba godību, apgalvodami, ka cilvēks var tapt taisnots Dieva priekšā ar saviem paša spēkiem un saprašanu.
Par Dieva Dēlu
Tāpat māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās un šķīstās jaunavas Marijas miesās, tā ka divas dabas, dievišķā un cilvēcīgā, personas viengabalainībā neatdalāmi ir savienotas, viens Kristus, patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un taptu upuris ne tikai par iedzimto vainu, bet arī par visiem cilvēku aktuālajiem grēkiem.
Tas pats nokāpis ellē un patiesi trešajā dienā augšāmcēlies, pēc tam uzkāpis debesīs, lai sēdētu pie Tēva labās rokas un valdītu mūžīgi pār visiem radījumiem, svētotu tos, kas tic uz Viņu, sūtīdams viņu sirdīs Svēto Garu. Lai Tas viņus vada, mierina un iedrošina, dara dzīvus un aizstāv pret velnu un grēka varu.
Tas pats Kristus, visiem redzot, atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos u.t.t., kā Apustuļu ticības apliecībā sacīts.
Par taisnošanu
Tāpat māca, ka cilvēki nevar tapt taisnoti Dieva priekšā saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez jebkāda nopelna top taisnoti Kristus dēļ ticībā, kad tie tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību savā priekšā (Rom. 3-4).
Par kalpošanu baznīcā un mācītāja amatu
Lai mēs pie šīs ticības nāktu, ir iedibināts kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un Sakramentu pasniegšanai. Jo caur Vārdu un Sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību. Tas darbojas, kur un kad Dievs to grib tajos, kuri uzklausa Evaņgēliju, proti, ka Dievs taisno ne nopelnu dēļ, bet Kristus dēļ tos, kas tic, ka tie žēlastībā tiks pieņemti.
Mēs noraidām anabaptistus un citus, kuri domā satvert Svēto Garu bez ārējā vārda starpniecības, caur vingrināšnos un darbiem.
Par jauno paklausību
Tāpat māca, ka tādai ticībai vajag nest labus augļus un ka jādara Dieva pavēlēti labi darbi, tādēļ ka Dievs to grib, bet ne ar tādiem darbiem cerētu nopelnīt taisnošanu dieva priekšā. Jo grēku piedošana un taisnošana tiek satverta ticībā, kā to apliecina Kristus vārdi: „Kad jūs visu to esat izpildījuši, sakait: mēs esam nederīgi kalpi!” (LK.17:10). To pašu māca arī māca vecie baznīcas tēvi. Tā Ambrozijs saka: „Tas tā ir Dieva nolikts, ka tas, kurš tic uz Kristu, bez darbiem top izglābts, saņemdams grēku piedošanu vienīgi ticībā.”
Par baznīcu
Tāpat māca, ka ir viena svēta baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.
Un patiesai baznīcas vienībai jau pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki. Kā Pavils saka: „Viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs…”(Ef. 4:5 -6)
Kas tad ir baznīca?
Lai gan baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo kopība, tomēr, tā kā šajā dzīvē viņā ir daudz liekuļu un ļaunu, ir pieļaujams sakramentus saņemt pat no necienīgiem priesteriem, un tas tā pēc Kristus vārdiem: Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji..”(Mt.23:2). Gan sakramenti, gan vārds Kristus pavēles un iestādījuma dēļ ir iedarbīgi, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni un bezdievīgi priesteri.
Mēs noraidām donātistus un tiem līdzīgus, kuri noliedza bezdievīgo priesteru kalpošanas iespēju baznīcā un turēja tādu kalpošanu par nederīgu un neiedarbīgu.
Par Kristību
Par Kristību māca, ka tā ir nepieciešama pestīšanai, jo ar Kristību tiek dāvāta Dieva žēlastība, un ka bērni ir jākrista, lai tie, Kristībā Dievam novēlēti, taptu uzņemti Dieva žēlastībā.
Noraida anabaptistus, kuri neatzīst bērnu kristīšanu un apgalvo, ka bērni bez Kristīšanas tiekot glābti.
Par Tā Kunga Mielastu
Par tā Kunga Mielastu māca, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klāt un tiek pasniegtas Tā Kunga Mielastā tiem, kuri to bauda, un nepiekrīt tiem, kuri māca citādi.
Par grēksūdzi jeb bikti
Par grēksūdzi (bikti) māca, ka baznīcā ir paturama privātā grēku atlaide jeb absolūcija, kaut gan šādā grēksūdzē nav nepieciešama visu pārkāpumu uzskaitīšana. Katrā ziņā tas nav iespējams pēc psalma vārdiem: „Kas gan apzinās savu nomaldīšanos”(Ps.19:13)
Par grēku nožēlu
Par grēku nožēlu māca, ka tie, kuri krituši grēkā pēc Kristības, var saņemt grēku piedošanu katrā laikā, kad vien viņi atgriežas, un ka baznīcai tādiem pie grēku nožēlas atnākušiem ir jāpiešķir absolūcija.
Bet pie īstas grēku nožēlas pieder šīs divas lietas: tā viena ir sirdssatriektība jeb sirdsapziņas izsauktas bailes, atzīstot grēkus; tā otrā ir ticība, kas tiek iegūta no Evaņģēlija jeb absolūcijas un kas tic, ka Kristus dēļ grēki ir piedoti, un tā nomierina sirdsapziņu un atsvabina no bailēm. Pēc tam vajag sekot labiem darbiem, kas ir grēku nožēlas augļi.
Mūsējie noraida anabaptistus, kuri māca, ka reiz taisnotie nevarot pazaudēt Svēto Garu, tāpat tos, kuri apgalvo, ka daži jau šajā dzīvē sasniedzot tādu pilnību, ka nevarot vairs grēkot.
Tiek noraidīti arī novicāņi, kuri neļauj pasludināt piedošanu pēc Kristības grēkā kritušajiem, kaut arī tie nākuši pie grēku nožēlas.
Tiek noraidīti arī tie, kuri nemāca, ka grēku piedošna iegūstama ticībā, bet pavēl mums pelnīt žēlastību ar gandarījuma darbiem.
Par sakramentu lietošanu
Par sakramentu lietošanu māca, ka sakramenti iestādīti ne tikai, lai būtu ticīgo pazīšanās zīmes starp cilvēkiem, bet jo vairāk ir likti, lai būtu zīmes un liecības Dieva gribai attiecībā uz mums, to ticības modināšanai un stiprināšanai, kuri tos saņem. Tātad sakramenti lietojami tā, ka tiem pievienotos ticība tajos, kas tic apsolījumiem, kuri caur sakramentiem tiek doti un rādīti.
Mēs noraidām tos, kuri māca, ka sakramenti taisnojot no ārējās darbības kā tādas (ex opere operato) un nemāca pie sakramenta saņemšanas to, ka grēki tiks atlaisti.
Par baznīcas kārtību
Par baznīcas kārtību māca, ka nevienam baznīcā nav atļauts publiski (atklāti, oficiāli) mācīt un sakramentus pārvaldīt, kā tikai pēc iedibinātas kārtības likumīgi aicinātiem.
Par baznīcas ritiem
Par baznīcas ritiem māca, ka paturami ir visi tie riti, ko var bez grēka paturēt, kas noderīgi mieram un labai kārtībai baznīcā, kā, piemēram, noliktās svinamās dienas un svētki u.t.t.
Tomēr par tādām lietām ļaudīm jāatgādina, lai viņi neapgrūtina sirdsapziņu, domādami, ka to ievērošana būtu nepieciešama pestīšnai.
Jāatgādina arī, ka cilvēku tradīcijas, kas ieviestas Dieva pielabināšanai, žēlastības izpelnīšanai un gandarījumam par grēkiem, ir pretī Evāņģēlijam un ticības mācībai. Lūk, tādēļ klostera solījumi un ēdienu, gavēņu dienu u.c. tradīcijas, kas ieviestas žēlastības nopelnīšanai un gandarījumam par grēkiem, ir nederīgas un nesaskan ar Evaņģēliju.
Par valstiskām lietām
Par valstiskām lietām māca, ka visa likumīgā valstiskā kārtība ir Dieva labie darbi, kādēļ kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus, darboties tiesā, iztiesāt lietas pēc ķeizara un citiem pastāvošiem likumiem, pēc likuma sodīt, taisnīgā karā cīnīties, kalpot karadienestā, likumīgi noslēgt darījumus, pārvaldīt īpašumus, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, ņemt sievu, iziet pie vīra.
Noraida anbaptistus, kuri liedz kristiešiem šādus pilsoņu pienākumus.
Noraida arī tos, kuri evaņģēlisko pilnību nemeklē vis dievbijībā un ticībā, bet gan, atraujoties no pilsoniskajiem pienākumiem, tāpēc, ka Evaņģēlijs māca sirds mūžīgo taisnību. Tomēr tas neatceļ valsti un dzīves saimniecisko vadīšanu, bet jo īpaši pavēl tās saglabāt kā Dieva iekārtojumus un tādos iekārtojumos parādīt mīlestību. Tātad – kristiešiem pienākas paklausīt savām valdībām un likumiem, ja vien tie nepavēl darīt grēku, – tad katrā ziņā „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”(Ap.d.5:29)
Par Kristus atkal atnākšanu uz tiesu
Tāpat māca, ka Kristus pasaules nobeigumā nāks turēt tiesu un uzmodinās visus mirušos; dievbijīgajiem un izredētajiem dos mūžīgo dzīvību un nebeidzamu prieku, bet bezdievīgos, ļaunos cilvēkus un velnus notiesās bezgalīgām mokām.
Noraida anabapstistus, kuri uzskata, ka notiesāto cilvēku un velnu sodam reiz pienāks gals.
Noraida arī citus, kuri tagad izplata jūdu maldus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules pārvaldīšanu, visur nomākdami bezdievjus.
Par brīvo gribu
Par brīvo gribu māca, ka cilvēka gribai ir kaut kāda brīvība piepildīt pilsonisko taisnīgumu un izvēlēties prātam pakļautas lietas. Bet tai nav spēka bez Svētā Gara palīdzības piepildīt Dieva taisnīgumu jeb garīgo taisnīgumu, tāpēc ka „miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara” (I Kor. 2:14}. Bet Dieva taisnīgums rodas sirdī, kad tiek uzņemts Svētais Gars caur vārdu. To pašu skaidros vārdos pasaka Augustīns „Hypognostcon”III grāmatā:”Mēs atzīstam, ka visiem cilvēkiem ir brīva griba izšķirties kādos prāta spriedumos, bet nevis , ka būtu spējīgi lietās, kas attiecas uz Dievu, bez Dieva ko uzsākt vai arī droši pabeigt, – bet tikai attiecībā uz tagadējās dzīves darbiem, kā labiem, tā ļauniem; labiem darbiem, proti, tiem, kuri nāk no labas dabas,t.i., gribēt strādāt tīrumā, gribēt ēst un dzert, gribēt iegūt draugu, gribēt apģērbties, gribēt namu uzcelt, gribēt ņemt sievu, turēt lopus, mācīties kādu derīgu amatu, gribēt kaut ko labu, kas attiecas uz tagējo dzīvi. Tas viss nav nokārtots bez dievišķās vadības, tiešām viss no Viņa un caur Viņa ir cēlies un pastāv. Un tiešām ir brīvība arī ļauniem darbiem, proti, gribēt kalpot elkiem, gribēt slepkavot u.t.t.”
Mēs noraidām pelaģiānus un pārējos, kuri māca, ka bez Svētā Gara, vienīgi ar dabiskajiem spēkiem mēs varētu Dievu pār visām lietām mīlēt, tāpat Dieva pavēles pildīt, kas attiecas uz darbības būtību (substantiam actum). Ja vēl ārējos darbus daba kaut kādā veidā varētu veikt (kā varētu atturēt rokas no zādzības vai slepkavības), tomēr iekšējās ierosmes tās nevarētu panākt, tādas kā dievbijību, uzticību Dievam, šķīstību, pacietību u.t.t.
Par grēka cēloni.
Par grēka cēloni māca, ka , lai gan Dievs ir radījis un uztur dabu, tomēr grēka cēlonis ir ļauno,proti, velna un bezdievju griba, kuri, bez Dieva palīdzības, novēršas no Viņa, kā Kristus to apstiprinājis: „Velns, melus runādams, runā pēc savas dabas”(Jņ. 8:44).
Par ticību un labajiem darbiem
Mēs tiekam nepatiesi apvainoti, ka aizliedzot labos darbus. Mūsu redzamākie darbi par desmit baušļiem un citi ar līdzīgu saturu apliecina: mēs esam lietderīgi mācījušipar visām dzīves kārtām un pienākumiem, kādas kārtas, kādi darbi jebkurā aicinājumā ir Dievam patīkami. Par šīm lietāmgan dažkārt garīgie vadītāji ir pārāk maz mācījuši, tikai bērnišķīgus un ne nepieciešamus darbus neatlaidīgi prasīdami, kā nolitas svētku dienas, noteiktus gavēņus, dažādasbrālības, svētceļjumus, svēto godināšanu, rožu kroni , mūku dzīvi un tiemlīdzīgus, Arī mūsu pretinieki pamācīti jau iratradinājušies šos nederīgos darbus tā cildināt kā kādreiz. Bez visa cita ir arī sākuši pieminēt ticību, par ko agrāk bija apbrīnojams klusums. Tagad mūsmāca, ka netopam taisnoti tikai caur darbiem vien,saista kopā ticību un darbus un saka, ka topam taisnoti caur ticību un darbiem. Šī mācība ir panesamāka par pirmo un var atnest vairāk mierinājuma kā viņu vecā mācība
Kad nu mācība par ticību, kurai vajadzēja baznīcā būt vissvarīgākai, tik ilgu laiku bija palikusi nezināma, tā kā tiešām visiem ir jāliecina, ka par ticības taisnību sprediķos bija visdziļākais klusums, ka ne vārdiņa nedabūja dzirdēt, bet baznīcā cilāja tikai mācību par darbiem, tad mēs savas draudzes par ticību tā esam mācījuši:
Vispirms jau tas, ka mūsu darbi nevar mūs salīdzināt ar Dievu,nedz mums nopelnīt grēku piedošanu un žēlastību, bet ka to panākam tikai caur ticību, ticēdami, ka tiekam pieņemt žēlastībā Kristus dēļ, kurš vienīgais ir nolikts par vidutāju un salīdzināšanas upuri, caur ko tēvs samierinās ar mums. Ja nu kāds iedomājies ar darbiem sev nopelnīt žēlastību, tāds nicina Kristus nopelnu žēlastību un bez Kristus, pats saviem cilvēcīgiem spēkiem, meklē ceļu pie dieva, kaut gan Kristus ir sacījis parsevi: „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība!’(Jņ.14:6).
Šī mācība par ticību it visur Pāvila vēstulēs iztirzāta, kā tas ir EF.2:8-9: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.”
Un lai neviens mums nesaka, ka mēs būtu izgudrojuši jaunu Pāvila izskaidrojumu; par visiem šiem jautājumiem ir baznīcas tēvu liecības. Tā Augustīns daudzos rakstos aizstāv žēlastību un ticības taisnību pret darbu nopelniem. Un līdzīgi māca Ambrozijs darbā „Par tautu aicināšanu”un citur. Tā, proti, „Par tautu aicināšanu” viņš saka: „Atpirkšana ar Kristus asinīm kļūtu nevērtīga un par labu Dieva žēlastībai neatkāptos arī cilvēku darbu sevišķās priekšrocības (prerogatīvās), ja taisnošana , kas notiek žēlastībā, būtu panākama ar papriekšu ejošiem nopelniem, tā ka tā nebūtu vairs Dāvinātāja balva, bet darbinieka alga.”
Lai gan šo mācību nesaprašas nievā, tomēr dievbijīgie un biklie samana, ka tā dod sirdsapziņai jo lielu mierinājumu, tāpēc ka mierīgu sirdsapziņu nevar atgūt ne ar kādiem darbiem, bet tikai ticībā, kad droši paliek pie tā, ka Kristus dēļ Dievs ir mums labvēlīgs, kā arī Pāvils māca: „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”(Rom.5:1). Visa šī mācība ievēro šo izbiedētās sirdsapziņas cīnīšos, un to nevar saprast, ja nezin šo cīnīšanos. Tāpēc aplam par šo lietu spriež bez pieredzes esoši un profāni (resp.,pasaulīgi) cilvēki, kuri murgo kā pa sapņiem, ka kristīgā taisnība neesot nekas cits, ka pilsoniskā vai filozofiskā taisnība.
Kādreiz sirds apziņai darīja pāri ar mācību par darbiem, tā ka nedzirdēja par Evaņģēlija iepriecinājumu. Nemierīgā sirdsapziņa citus dzina tuksnesī, klosterī, cerēdama tur izpelnīties sev žēlastību ar vientuļnieka dzīvi. Citi izdomāja citus darbus žēlastības nopelnīšanai un gandarījumu par grēkiem. Tādēļ ļoti bija nepieciešamas pūles šo mācību par ticību uz Kristu dot tālāk un atsvaidināt, lai izbiedētajām sirdīm netrūktu mierinājuma, bet lai tās zinātu ticībā uz Kristu iegūt žēlastību un grēku piedošanu un taisnošanu.
Ļaudis tiek arī pamācīti, ka še vārds „ticība ”nenozīmē tikai paša stāsta, t.i., Evaņģēlija, zināšanu, kāda ir arī bezdievīgajiem un velnam, bet gan nozīmē tādu ticību, kas tiešām tic ne tikai stāstam, bet arī stāsta ieguvumam, proti, šim artikulam – grēku piedošanai, tas ir, ka mēs caur Kristu dabūjam žēlastību, taisnību un grēku piedošanu.
Kas nu zin, ka caur Kristu Tēvs viņam ir labvēlīgs, tas patiesi pazīst Dievu, zin sevi esam Viņa gādībā, tas Viņu piesauc, visbeidzot, tas nav bez Dieva kā pagāni. Jo velni un bezdievīgie nespēj šim artikulam – grēku piedošanai ticēt. Tāpēc viņi Dievu nīst kā ienaidnieku, Viņu nepiesauc un nekā laba no viņa negaida. Arī Augustīns vārdu „ticība” šādā veidā paskaidro lasītājam un māca, ka Rakstos vārds „ticība” netiek saprasts kā zināšana, kā tas ir pie bezdievīgajiem, bet paļaušanās, kas iepriecina un iedrošina izbiedētos prātus.
Bez tam mēs mācām, ka labi darbi jādara ne, it kā mēs cerētu ar tiem nopelnīt žēlastību, bet Dieva gribas dēļ. Tikai ticībā tiek satverta grēku piedošana un žēlastība. Un kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirds tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai spētu parādīties labi darbi. Tā tiešām saka Ambrozijs: „Ticība ir labas gribas un taisnas darbošanās dzemdētāja” Tiešām, cilvēka spēki bez Svētā Gara ir pilni ļaunu iekāru un par daudz vāji, lai spētu darīt labus darbus Dieva priekšā. Turklāt tie ir velna varā, kurš dzen cilvēkus uz visādiem grēkiem, bezdievīgām domām un acīm redzamām negantībām, kā tas ir redzams pie filozofiem (pasaules gudrības mīlētājiem), kuri paši gan centušies godīgi dzīvot, tomēr to nav spējuši, bet aptraipījušies daudz acīm redzamām negantībām. Tāds ir cilvēks vājums, kad viņš ir bez ticības un bez Svētā Gara un sevi vada tikai cilvēcīgiem spēkiem.
No tā viegli saprotams, ka šī mācība par ticību nav nopeļama, it kā tā liegtu labus darbus, bet daudz vairāk cildināma, tāpēc ka rāda, kādā veidā mēs iespējam darīt labus darbus. Tiešām, bez ticības cilvēcīgā daba nekādā veidā nespēj darīt pirmā un otrā baušļa darbus. Bez ticības nelūdz Dievu, nekā no Dieva negaida, krustu nepanes, bet meklē cilvēku aizstāvību, uzticas cilvēku aizsardzībai. Tādējadi sirdī valda it visas iekāres un cilvēcīgi nodomi, jo nav ticības un paļaušanās uz Dievu. Lūk, tādēļ Kristus saka: „Jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt”(Jņ. 15:5) un draudze dzied: „Bez tavas varenības nekā nav cilvēkā, nekā, kas būtu nebojāts”.
Par svēto godināšanu
Par svēto godināšanu mēs mācām, ka svētos var turēt piemiņā, lai ņemtu priekšzīmi no viņu ticības un labiem darbiem, katrs pēc sava aicinājuma, tāpat kā ķeizars karā ar turkiem, tos arā dzenot no tēvijas, var sekot Dāvida piemēram, jo viņi abi ir ķēniņi. Bet Raksti nemāca svētos piesaukt vai meklēt palīdzību no svētajiem, tādēļ ka tie mums norāda Kristu kā vienīgo Vidutāju, Salīdzinātāju, Virspriesteri un Aizbildni (1.Tim.2:5; Rom. 8:34). Viņš ir piesaucams un ir apsolījis uzklausīt mūsu lūgšanas, un šāda kalpošana (resp., kults) visvairāk Viņam patīk, proti, ka Viņu piesaucam visās bēdās un grūtumos:”Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1.Jņ. 2:1)
Šis ir gandrīz viss mūsu mācības kopsavilkums, kurā var redzēt, ka tur nekā tāda nav, kas nesaskanētu ar Rakstiem vai vispārēju baznīcu, vai Romas baznīcu, kā tas ir zināms no baznīcas tēviem. Kad nu tā ir, tad tie, kuri pieprasa mūsējos uzskatīt par atkritējiem, spriež cietsirdīgi. Visa nevienprātība it tikai par dažām aplamām ieražām, kas bez droša pamatojuma ir iekļuvušas baznīcā. Un ja arī tajās būtu bijusi kāda atšķirība, tomēr bīskapiem gan pienāktos lēnīgums tās ticības apliecības dēļ, kādu nupat atstāstījām, ar mūsējiem paciesties, tādēļ ka pat baznīcas likumi nav tik stingri, lai prasītu visur tās pašas kulta paražas, un nekad arī nav bijušas vienādas visās draudzēs. Pie tam lielāsko daļu veco paražu mēs jo rūpīgi ievērojam. Katrā ziņā tā ir nepatiesa apsūdzība, ka mūsu draudzes atmetot visas cermonijas, visus vecos kultiskos iekārtojumus.
Bet bija jau vispārīga žēlošanās par nelāga ieražām vispār pazītamajos baznīcas ritos. Kad nu tās ar skaidru sirdsapziņu nevarēja atzīt par labām, tad tās ir daļēji pārlabotas.
Kad nu mūsu draudzes neatšķiras nevienā ticības artikulā no vispārējās baznīcas un tikai atmet dažas apmalas paražas, kas ir jaunas un ir pretī baznīcas likumu garam, un laika gaitā aplami ieviesušās, tad mēs lūdzam, lai ķeizariskās majestāte iecietīgi uzklausa ne vien to, kas ir grozīts, bet arī kādi bijuši iemesli, kāpēc ļaudis nav spiežami pretēji viņu sirdsapziņai ievērot tādas nepareizas paražas. Lai ķeizariskā majestāte netic tiem, kuri, gribēdami pret mums sacelt cilvēku naidu, izplata ļaudīs dīvainus apmelojumus. Šādā veidā uzbudinādami krietnu vīru sirdis, jau no paša sākuma viņi ir panākuši šo sašķeltību un tādā pat veidā pūlas palielināt nesaskaņas. Tiešām, ķeizariskā majestāte nopratīs, ka gan mūsu mācība, gan ceremoniju veids ir panesmāks, nekā to apraksta kādi mums naidīgi, ļaunprātīgi cilvēki. Bet patiesību jau nedabū zināt no ļaužu valodām un ienaidnieku zākāšanās. Vienīgi ir viegli saprotams tas, ka nekas tā nepalīdz ceremoniju cienīguma saglabāšanai un godbijības un dievbijības veicināšanai tautā, kā, ja ceremonijas baznīcā notiktu pēc iedibinātās paražas.
Par abiem Svētā Vakarēdiena veidiem
Tā Kunga mielastā draudzes locekļiem pasniedz sakramentu abos veidos, tāpēc ka šādai kārtībai ir Kunga pavēle: „Dzeriet visi no tā!”(Mt.26:27) Še Kristus skaidri ir noteicis par biķeri, lai visi no tā dzer. Un lai neviens nevarētu atrunāties, ka tas attiecas tikai uz priesteriem, tad Pāvils, rakstīdams korintiešiem, sniedz piemēru, no kura skaidri redzams, ka visa draudze saņēmusi sakramentu abos veidos (I Kor. 11:26). Un šis paradums ilgu laiku pastāvējis baznīcā, un nav droši zināms, kad un no kā tas vispirms pārveidots, lai gan kardināls Nikolajs no Kūzas min laiku, kad tas ticis apstiprināts. Cipriāns vairākās vietās apliecina, ka Kristus asinis ir sniegtas draudzes locekļiem. Tāpat apliecina Hieromīns, kurš saka: ”Priesteri izdala Sv.Vakarēdienu un pasniedz draudzes locekļiem Kristus asinis”. Jā , pat pāvest Gelazijs pavēl nesadalīt sakramentu, t.i., neatraut tā vienu daļu (Dist. 2. De consecratione, cap. Comperimus). Un tā paradums rīkoties citādi nav īpaši vecs. Bet ir skaidrs, ka tāds paradums ievests pretēji Dieva pavēlēm, nav pieņemams, kā liecina baznīcas likumi (Dist.8. cap. Veritate un tālākie). Tā tad šis paradums ir pieņemts ne vien pretēji rakstiem, bet arī pretēji agrīnās baznīcas likumiem un tās rīcībai. Lūk, tādēļ, ja kādi grib labāk saņemt sakramentu abos veidos, tie nav apspiežami, lai, apgrūtinot sirds apziņu, rīkotos citādi. Un tādēļ ka sakramenta dalīšana nesaderas ar Kristus iestādījumu, pie mums arī atmet procesiju, kāda līdz šim parasta.
Par priesteru laulību
Ir bijusi vispārīga žēlošanās par priesteru ļaunām priekšzīmēm. Kuri nav (seksuāli) savaldījušies. Šī iemesla dēļ arī pāvests Pijs esot teicis, ka esot gan bijusi vajadzība, kādēļ priesteriem laulība jāaizliedz, bet esot vēl daudz lielāka vajadzība to atkal atļaut. Proti, tā raksta Platina. Kad nu, īsi sakot, mūsu priesteri gribēja sargāties no tādām piedauzībām, viņi apprecējās un tā mācīja, ka arī viņiem atļauts noslēgt laulību: pirmkārt, tāpēc ka Pāvils saka: „Netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva”(I Kor.7:2). Tāpat: „Jo labāk ir iedoties laulībā nekā kaist kārībā.”(I Kor.7:9). Otrkārt, tāpēc ka Kristus saka: „Visi nespēj saprast šo vārdu. (Mt.19:11), kur Viņš māca, ka visi cilvēki nav spējīgi celibātam, tāpēc ka Dievs radījis cilvēku bērnu radīšanai: „Vīrieti un sievieti Viņš radīja, un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: augļojieties un vairojieties!” (Moz. 1:27-28). Un tas nav cilvēka spēkā – bez īpašas Dieva dāvanas un žēlastības darba grozīt radīšanu. Tādēļ, kuri nav spējīgi celibātam, tiem vajag noslēgt laulību. Jo Dieva uzdevumu un Dieva kārtību nespēj iznīcināt nekāds cilvēku likums, nekāds solījums. Šo iemeslu dēļ mūsu priesteri māca, ka viņiem brīv ņemt sievu.
Ir arī zināms, ka baznīcā agrāko laiku priesteri bijuši precējušies, jo arī Pāvils saka: „Bīskapam pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram’(I Tim.3:2) Un Vācijā tikai pirms kādiem 400 gadiem ar varu piespieda priesterus celibātam, un tie tik ļoti tam pretī turējās, ka Maincas arhibīskapu, kad tas publicēja Romas pāvest edikti šajā lietā, saniknotie priesteri dumpī gandrīz nospieda. Un šī lieta tika veikta tik despotiski, ka aizliedza ne vien turpmākās laulības, bet arī pastāvošās izšķīra, pretēji visiem Dieva un cilvēku likumiem un pretī arī pašiem agrākajiem baznīcas likumiem, kurus izdevuši ne vien pāvesti, bet arī nozīmīgas sinodes.
Pasaulei novecojot, pamazām cilvēka daba kļūst vājāka, un tādēļ piederas rūpēties, lai Vācijā neielaužas vēl vairāk netikumu. Vēl Dievs ir iekārtojis laulību, lai tā būtu dziedniecības līdzeklis cilvēku vājībai. Paši baznīcas likumi nosaka, ka dažreiz vēlākos laikos cilvēku vājības dēļ jāatvieglina senā stingrība, kādēļ it ļoti vēlams, lai tas notiktu arī šajā lietā. Acīm redzot, draudzēm beidzot pietrūks mācītāju, ja vēl ilgāk tiks aizliegta laulība.
Lai gan pastāv Dieva pavēle, lai gan ir zināma senā baznīcas kārtība, lai gan nešķīstais celibāts rada visvairāk piedauzību, laulības pārkāpšanu un citu negantību, kas izpelnījušās krietnu valdību nosodījumus, tad tiešām ir jābrīnās, ka nevienā lietā netiek parādīta lielāka bardzība, kā pret priesteru laulību. Likumi visās labi iekārtotās valstīs, pat pie pagāniem, ir parādījuši laulībai vislielākos pagodinājumus. Bet tagad mācītāji top spīdzināti un turklāt ar sodiem, kas attiecināmi uz nāves grēkiem, pretēji baznīcas likumu gribai, nekāda cita iemesla dēļ, kā vienīgi viņu laulības dēļ. Pāvils to nosauc par dēmonu mācību, kas aizliedz iestāties laulībā (I Tim.4:1,3). To tagad var viegli saprast, ka tā ir dēmonu mācība, kas ar tādiem sodiem aizstāv laulības aizliegumu.
Bet kā neviens cilvēku likums nevar atcelt Dieva pavēli, tā arī klostera solījums nevar atcelt Dieva pavēli. Tāpēc arī Ciprians dod padomu, lai sievietes, kuras nespēj pasargāt apsolīto nevainību, stājas laulībā. Šie ir viņa vārdi pirmajā vēstuļu grāmatā11.vēstulē: „Bet ja tās negrib vai arī nevar būt izturīgas, tad ir labāk, ka tās dodas laulībā nekā savu iekāru dēļ iekrīt kā ugunī. Tā ka tiešām nedod nekādu apgrēcību brāļiem un māsām.”
Likumi parāda zināmu mērenību pret tādiem, kuri pirms noteiktā vecuma devuši klostera solījumu, kā tas arī parast līdz šim ir noticis.
Par misi (Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu)
Nepatiesi tiek apsūdzētas mūsu draudzes, ka viņas pavisam atmetot misi. Katrā ziņā mise pie mums top paturēta un celebrēta ar visu godbijību. Tiek saglabāts gandrīz it visas parastās ceremonijas, izņemot vienīgi, ka vietām latīniskām dziesmām klāt nākušas vāciskās, kas pievienotas, lai ļaudis pamācītu. Patiesi, ceremoniju sevišķs uzdevums ir pamācīt nepratējus. Ne tikai Pāvils pavēl lietot draudzē saprotamu valodu (I Kor.14:2-4), bet tā to prasa arī cilvēka daba. – Ļaudis pie mums ir pieraduši, ka sakramentu kopīgi bauda tikai tādi, kuri uz to ir sagatavojušies, un tas tikai pavairo godbijību un reliģisko ceremoniju svētu turēšanu. Neviens netop pielaists, ja iepriekš nav pārbaudīts un uzklausīts. Ļaudis tiek arī mācīti par sakramenta cienīgu lietošanu, un cik daudz iepriecinājuma tas atnes baiļu pilnām sirdīm, lai tad mācās ticēt Dievam un visu labu no Dieva sagaidīt un izlūgties. Tāds dievkalpojums Dievam patīkams, tāda sakramenta saņemšana vairo godbijību pret Dievu. Tātad nav tā, ka pie mūsu pretiniekiem mise notiktu ar lielāku reliģiozitāti kā pie mums.
Bet ir gan zināms, cik ļoti visi goda vīri jau ilgi par to ir atklāti žēlojušies un it kā lielās žēlabās, ka mises, tiek nekrietni apgānītas (resp., profanizētas) un turētas peļņas dēļ. Katrā ziņā tas nav noslēpums, ka šis negodīgais paradums – mises celebrēt par naudu vai atalgojumu – plaši izplatījies visās baznīcās un ka tādu ir daudz, kas pretēji (baznīcas) likumiem tā celebrē. Bet Pāvils nopietni brīdina tādus, kas necienīgi izturas pie Euharistijas, kad viņš saka: „Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret tā Kunga miesu un asinīm”(I Kor.11:27) Kad nu mūsu mācītāji par šo grēku tika pamācīti, tad pie mums atmeta privātās mises, jo gandrīz visas privātās mises notika ienākuma dēļ.
Šie negodīgie paradumi nebija nezināmi arī bīskapiem, un ja viņi tos pie laika būtu novērsuši, tad tagad būtu mazāk nesaskaņu. Viņu agrākās liekulīgās klusu ciešanas dēļ daudzi netikumi ir ieviesušies baznīcā. Tagad pārāk vēlu viņi sāk žēloties par baznīcas nelaimēm, lai gan šim nemieram nekur citur nav cēloņa, kā tajās nelietībās, kas bija tik acīmredzamas, ka vairs nebija paciešamas.(Tagad) ir parādījušās lielas nesaskaņas par misi, par sakramentu. Varbūt tādēļ pasaule dabūs ciest sodu par tik ilgu profanizāciju, ka tie, kuri spēja un kuriem vajadzēja to labot, tik daudzās paaudzēs ir baznīcā to pieļāvusi. Tiešām, dekalogā stāv rakstīts: „Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā” (II Moz.20:7) Bet no pasaules iesākuma neviena dievišķa lieta nekad tā nav lietota ienākuma gūšanai kā mise.
Te nāk klāt vēl tā mācība, kas pavairo privātās mises līdz bezgalībai, proti, ka Kristus ar savām ciešanām ir atlīdzinājis tikai par iedzimto grēku, un iekārtojis misi, kurā notiek piedošanas sniegšana par katras dienas pārkāpumiem, tiklab nāves grēkiem, kā piedodamiem. Vēl ir izplatītas aplamas iedomas, ka noturēta mise ir dzīvu un mirušu grēku izdzēsējs darbs pēc darītā darba kā tāda (ex oper operato). Turklāt sāka iztirzāt, vai viena (kopīga) mise, noturēta priekš daudziem, ir tikpat darbīga kā katram sava. Šāda prātošana rezultātā radīja bezgalīgi lielu misu daudzumu.
Par šādām aplamām iedomām mūsējie ir aizrādījuši, ka tās nesaietas ar Svētajiem Rakstiem un aizskar Kristus ciešanu godu. Jo Kristus ciešanas ir bijušas upuris un gandarījums ne tikai par iedzimto grēku, bet par visiem citiem grēkiem, kā ir rakstīts Vēstulē ebrejiem: „Mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti”(Ebr.10:10-14).
Tāpat Raksti mūs māca, ka Dieva priekšā topam taisnoti caur ticību uz Kristu, kad ticam, ka grēki tiek atlaisti Kristus dēļ. Ja nu mise izdeldē dzīvo un mirušo grēkus „pēc darītā darba kā tāda” (ex opere operato), tad taisnošana notiek darbību un ne caur ticību, bet to nepieļauj Raksti.
Bet Kristus pavēl: „To darait , mani pieminēdami!”(Lūk.22:19). Lūk, tādēļ mise ir iekārtota, lai tie, kuri bauda sakramentu, ticībā pieminētu, kādas labdarības viņi saņem caur Kristu, un tā iedrošinātu un iepriecinātu baiļu pilno sirdi. Jo pieminēt Kristu nozīmē pieminēt Viņa labdarības un sajust, ka tās tiešām mums ir dotas. Nepietiek pieminēt pašu notikumu, jo arī jūdi un bezdievīgie to var pieminēt. Īsi sakot, tādēļ ir noturama mise, lai sakraments tiktu pasniegts tiem, kuriem rūp iepriecinājums, kā to saka Ambrozijs: „Tāpēc ka vienmēr grēkoju, vienmēr man ir vajadzīga dziedināšana.”
Bet kad mise ir tāda mūsu dziedinoša sakramenta baudīšana, tad pie mums tiek noturēta viena mise ik svētdienas un arī citās dienās, ja ir kādi, kas vēlētos baudīt sakramentu, un kur sakraments tiek pasniegts tiem, kas to izlūdzas. Un tā nav nekāda jauna paraša baznīcā, jo sentēvi pirms Gregora nepiemin privātās mises, bieži runājot par kopīgām misēm. Hrizostoms raksta: „Katru dienu priesteris stāv pie altāra, citus pieņemdams pie Svētā mielasta, citus atturēdams.” Arī agrīnās baznīcas likumos skaidri redzams, ka viens vien priesteris ir turējis misi, bet pārējie prezbiteri un diakoni ir saņēmuši Tā Kunga miesu. Tiešām, tādi ir Nīkajas koncila lēmumi vārdi: „Pēc kārtas lai saņem Svēto mielastu, pēc prezbiteriem arī diakoni no bīskapa vai prezbitera. Un Pāvils par Svēto mielastu pavēl, lai cits uz citu gaida, lai notiek kopīga piedalīšanās (I Kor.11:13).”
Īsi sakot, tā kā pie mums mise pēc sena baznīcas parauga, pēc Svētajiem Rakstiem un baznīcas tēviem, tad esam pārliecināti, ka to nevar nopelt, visvairāk tādēļ, ka atklātās ceremonijas (dievkalpojumi) pa lielai daļai saglabājušās līdzīgā veidā. Tikai misu skaits nav vienāds, ko visvairāk izplatītās un acīm redzami aplamās paražas dēļ katrā ziņā bija ļoti nepieciešami samazināt. Jo kādreiz pat visvairāk apmeklētajās baznīcās nenotika ikdienišķā mise, kā to apliecina „Historia Tripartita” 9.grāmatas 38,nodaļa: „Bet atkal Aleksandrijā ceturtajā un sestajā svētku dienā (t.i. trešdienā un piektdienā) tiek lasīti Svētie Raksti un mācītāji tos izskaidro un viss dievkalpojums notiek bez svinīgās dievgalda pasniegšanas paražas.”
Par bikti
Bikts mūsu draudzēs nav atmesta.Patiesi, pie mums nemēdz pasniegt Tā Kunga miesu tādiem, kas iepriekš nav uzklausīti un nav saņēmuši absolūciju. Pie mums ļaudis tiek rūpīgi mācīti par piedošanas saņemšanu ticībā, par ko līdz šim bija liels klusums. Mēs pamācām cilvēkus, lai viņi absolūciju augsti novērtē, tādēļ ka tā ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Tā tiek apveltīta ar atslēgu varu un tiek atgādināts, kādu iepriecinājumu tā atnes izbiedētām sirdīm; turklāt Dievs meklē ticību, ka uzticamies absolūcijai, gluži kā Viņa paša no debesīm atskanošai balsij, un tādā ticībā tad patiesi panāk un saņem grēku piedošanu. Agrāk pārmērīgi tika izcelts gandarījums darbos; par ticību, Kristus nopelnu un taisnošanu ticībā neminēja nevārda. Tāpēc šajā lietā vismazāk vainojamas mūsu draudzes. Te pat mūsu pretinieki spiesti atzīt, ka mēs mācību par grēku nožēlu jo apzinīgi aplūkojam un atklājam draudzēm.
Bet par grēksūdzi mēs mācām, ka pārkāpumu uzskaitījums nav nepieciešams un ka sirds nav jāapgrūtina ar visu pārkāpumu uzskaitīšanas rūpēm, tāpēc ka nav nemaz iespējams tos visus uzskaitīt priekšā, kā to liecina psalms: Ķas gan apzinās visussavu nomaldīšanos?”(Ps. 19:13), un Jeremija :”Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer. 17:9) Ja ne citi grēki, kā tikai uzsakaitītie, tiek piedoti, tad sirds nekad nevarētu rast mieru, tādēļ ka grēku vairumu ne redz, nedz arī var atcerēties. Arī baznīcas tēvi ir noteikt apgalvojuši, ka tāds uzskaitījums nav vajadzīgs. Tā Dekrētos tiek citēts Hrizostoms, kurš saka: Es nesaku tev, lai tu atklāti izstāsti vai citu priekšā sevi apsūdzi, bet es gribu lai tu paklausi pravieša teiktajam: “Atklāj Tam Kungam savu ceļu!”(Ps.37:5) Tāpēc izsūdzi savus grēkus Dieva, taisnā tiesneša priekšā ar pielūgšanu. Tavi pārkāpumi izstāstāmi ne ar muti, bet ar tavas sirdsapziņas atmiņu” Arī Dekrētu skaidrojums De poenitentia dist.5, cap. Consideret atzīst bikti par cilvēku ievest likumu. Katrā ziņā pie mums grēksūdze top saglabāta kā ļoti lielās absolūcijas labdarības dēļ,tā arī citu sirdsapziņas svētību dēļ.
Par atturēšanos no atsevišķiem ēdieniem (gavēšanu)
Agrāk ne tikai vispārīga tautas masu, bet arī draudžu mācītāju pārliecība bija, ka atturēšanās no atsevišķiem ēdieniem un līdzīgas cilvēku ierašas ir derīgi darbi žēlastības nopelnīšanai un gandarījumam par grēkiem. Ka tā domāja pasaule, tas ir redzams no tā, ka ik dienas radās jaunas ceremonijas, jauni iekārtojumi, jaunas svētku dienas, jauni gavēņi , un mācīti vīri baznīcās noteica šos darbus par nepieciešamu kalpošanu žēlastības nopelnīšanai un dedzīgi biedināja (ļaužu) sirdsapziņu, ja tos neievērotu. No tādas pārliecināšanas par šo paražu baznīcā ir ieviesies daudz ļaunuma.
Pirmkārt, ir aptumšota mācība par žēlastību un ticības taisnību, kura ir vissvarīgākā Evaņģēlija daļa un kuru vajag visvairāk izcelt un parādīt baznīcā, lai Kristus nopelnu labi atzītu un ticību, kura tic grēku piedošanai Kristus dēļ, nostādītu tālu pāri darbiem un visām kulta paražām. Tāpēc arī Pāvils šo mācību visvairāk uzsver un atmet Mozus likumu un cilvēku tradīcijas, lai rādītu , ka kristieša taisnība ir pavisam kas cits, nekā tāda veida darbu, proti, ka tā ir ticība, kas tic mūsu pieņemšanai žēlastībā Kristus dēļ. Bet šī Pāvila mācība visa ir cilvēku tradīciju nomākta, kas radījušas maldīgu ieskatu, ka ar atturēšanos no atsevišķiem ēdieniem un tamlīdzīgām kultiskām paražām ir jānopelna žēlastība un taisnība. Pie grēksūdzes nemaz netika pieminēts par ticību, bet tikai uzdoti šādi gandarījuma darbi, tātad tajos domāja pastāvam it visa grēku nožēlu.
Otrkārt, šādas tradīcijas aptumšo Dieva pavēles, jo tādas tradīcijas tiek daudz vairāk cieņā turētas kā Dieva pavēles. Viss kristīgums tika uzskatīts kā noteikto svinamo dienu, kultisko paražu, gavēņu un apģērbu ievērošana. Šī ievērošana sagādāja viscienījamākos goda nosaukumus, tāpēc ka tā esot garīga dzīve un pilnīga dzīve. Turpretī Dieva pavēles pēc aicinājuma kādā dzīves kārtā neieguva nekādu cildinājumu, proti, ka tēvs audzina dzimtas atvases, ka māte dzemdē, ka valdnieks pārvalda valsts lietas. Šis vis tika uzskatīts par pasaulīgiem un nepilnīgiem darbiem un daudz mazvērtīgākiem nekā nozīmīgās tradīciju ievērošanas. Un šie maldi ļoti nomocīja dievbijīgās sirdis, kas cieta, ka ir noliktas nepilnīgā dzīves veidā, kā laulībā , valsts amatos vai kādās citās pilsoniskās funkcijās un apbrīnoja mūkus un tiem līdzīgos, aplami domādamas viņu centību Dievam esam patīkamāku.
Treškārt, šīs tradīcijas uzlika lielus apgrūtinājumus cilvēku sirdsapziņai, jo nebija iespējams ievērot visas tradīcijas, un tomēr ļaudis domāja, ka to izpildīšana ir nepieciešams kults. Gersons raksta, ka daudzi krituši izmisumā un daži izdarījuši pašnāvību, tāpēc ka izjuta sevi nespējīgus piepildīt šīs tradīcijas un tai laikā neko nedzirdēja par ticības taisnību un žēlastību. Mēs redzam summistus un citus teologus, šīs tradīcijas apkopojot, un epieikiešus, pūloties, lai atvieglinātu sirds apziņu, tomēr pietiekami to neiespējot, bet tādā tradīciju apkopošanā tie bija tik ļoti nodarbināti skolās un sanāksmēs, tā ka neatlika laiks nodarboties ar Svētiem Rakstiem un meklēt derīgāku mācību par ticību, par Kristus Krustu, par cerību, par pilsonisko lietu vērtību, par sirdsapziņas mierinājumu lielos kārdinājumos. Tāpēc Gersons un arī citi teologi gauži žēlojušies, jo šo tradīciju strīdu dēļ tiekot aizkavēti, ka nevarot iedziļināties labāka veida mācībās. Arī Augustīns aizliedz sirdis apgrūtināt ar tāda veida tradīcijām un saprātīgi pamāca Januāriju, ka tas ir vienalga, vai tās tur vai nē. Tiešām, tā viņš ir teicis.
Lūk, tādēļ nav jādomā, ka mēs šo lietu esam nepārdomāti aizskāruši vai aiz naida pret bīskapiem, kā daži mūs tur aizdomās. Bija liela nepieciešamība pamācīt draudzes par šiem maldiem, kas cēlušies no aplam izprastām tradīcijām, jo taču Evaņģēlijs skubina baznīcu centīgi nodarboties ar mācību par žēlastību un ticības taisnību, kas tomēr nevar tikt izprasta, ja cilvēki domā pelnīties žēlastību, kas tomēr nevar tikt izprasta, ja cilvēki domā pelnīties žēlastību ar pašuzņemtu likumu pildīšanu.
Tā, īsi sakot, mēs esam mācījuši, ka ar cilvēku tradīciju ievērošanu nevar nopelnīt žēlastību vai gandarīt par grēkiem un tikt taisnoti. Lūk, tādēļ nav jādomā, ka tāda veida tradīciju ievērošana ir kāds nepieciešams dievkalpojums. Mēs pieliekam klāt liecības no Rakstiem: Kristus Mt. 15:1-9 aizstāv apustuļus, kad tie nav ievērojuši vispār pieņemtu tradīciju, kur tomēr, kā bij redzams, lieta grozījās ap kaut ko vidēju starp atļauju un neatļauju, kā tas ir ar bauslības neteiktām mazgāšanām. Un turklāt Viņš saka: „Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi”(9.p.) Tātad Viņš nepieprasa nevajadzīgu kultu. Mazliet tālāk Viņš vēl piebilst: „Kas mutē ieiet, nesagāna cilvēku”(11.p). Tāpat saka Pāvils: „Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana” (Rom.14:17). „Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu”(Kol. 2:16). Tāpat: „Ja nu jūs ar Kristu esat miruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības kā, piemēram: Tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt , tev nebūs pieskarties!” (kol.2:20-21) Un Pēteris saka: „Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs spējam panest? Bet mēs ticam, ka ar mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību tiksim pestīti, tāpat kā viņi”(Ap.d. 15:10-11) Še Pēteris aizliedz apgrūtināt sirdsapziņu ar daudziem ritiem, vai nu Mozus, vai citu iekārtotiem. Un I Tim.4:1-3 nosauc tādus ēdienus vai laulības aizliegumus par dēmonu mācību, jo tā ir sacenšanās ar Evaņģēliju – tādu darbu uzlikšana vai darīšana, ar ko sev pelnīties žēlastību, esot pārliecībā, ka bez tāda kulta nevarētu parādīties kristīgā taisnība.
Pretinieki pārmet, ka mēs atmetot disciplīnu un miesas mērdēšanu, tāpat Joviniāns. Bet patiesībā mūsu rakstos lieta atklājas pavisam citāda. Proti, mēs vienmēr esam mācījuši par krustu, ka kristiešiem vajag panest pārbaudījumus. Tā ir patiesā, nopietnā un neliekuļotā miesas nonāvēšana, ka topam pakļauti ciešanām dažādos pārbaudījumos un ar Kristu krustā sisti.
Tāpat mēs mācām, ka ikvienam kristietim vajadzīga miesas disciplīna, kā sevi ar ķermeņa vingrinājumiem un darbu kā attīstīt un savaldīt, lai negausība un bezdarbība nekairinātu uz grēkošanu, bet nevis tāpēc, lai ar tādiem vingrinājumiem izpelnītos piedošanu vai gandarītu par grēkiem. Un ar tādu ķermeņa disciplīnu vajag vienmēr centīgi nodarboties, ne tikai kādreiz vai atsevišķās noteiktās dienās; Kā Kristus pavēl: ”Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas ar vīna skurbumu un reibumu”(Lk.21:34) Tāpat: „Bet šī (dēmonu) suga neiziet citādi, ka vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību”(Mt. 17:21) Un Pāvils saka: „Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” (I Kor.8:27). Te viņš skaidri rāda, ka netādēļ viņš savalda miesu, lai ar tādu disciplīnu izpelnītos grēku piedošanu, bet lai ķermenis būtu paklausīgs un derīgs garīgām lietām un pienākumu pildīšanai saskaņā ar viņa aicinājumu. Tātad netiek atmesta pati gavēšana, bet tradīcijas, kas dod priekšrakstus par noteiktām dienām un noteiktiem ēdieniem reizē ar sirdsapziņas apgrūtinājumu, it kā tāda veida darbi būtu nepieciešams dievkalpojums.
Tomēr pie mums ir saglabāts vairums tradīciju, kā lekciju rinda misē, svētku dienas u.t.t. ar mērķi, lai baznīcā viss noritētu kārtīgi. Bet mēs pie tam pamācam ļaudis, ka tāds kults nevienu netaisno Dieva priekšā un nav jāuzskata par grēku, ja tādas lietas bez piedauzības top palaistas arī garām. Šāda brīvība cilvēku ievestajos ritos nebij sveša baznīcas tēviem. Proti: Austrumu Baznīcā Lieldienas tika svinētas citā laikā kā Romā, un kad šīs atšķirības dēļ romieši apsūdzēja Autrumu baznīcu atšķeltībā, tad citi viņiem aizrādīja, ka tādām paražām nav jābūt visur vienādām. Un Irenejs saka: „Gavēņu laiku atšķirības neārda saskaņu ticībā.” Tāpat pāvests Gregors I raksta (Decretum Gratiani, Dist. 12.cap.10), ka tādas atšķirības nebojā baznīcas vienību. Un Kassiodora Baznīcas vēsturē „Historia Tripartita” Lib.IX savākti daudzi atšķirīgu ritu piemēri un tur lasāmi šādi vārdi: „Apustuļu nodoms nav bijis noteikt svētku dienas, bet sludināt labu saskaņu un dievbijību.”
Par mūku solījumiem.
Ko pie mums māca par mūku solījumiem, labāk sapratīsim, ja atcerēsimies, kāds stāvoklis bija klosteros, cik daudz pret likumiem notika katru dienu pašos klosteros. Augustīna laikā bija brīva brāļu savienība. Vēlāk visur izvirtušās disciplīnas dēļ tika izdomāti solījumi, lai ar tādu izgudrotu cietumu atjaunotu disciplīnu.
Ar laiku solījumiem klāt pienāca vēl daudzi citi noteikumi. Un tādi valgi tika uzlikti daudziem pirms likumīgā vecuma pretēji baznīcas likumiem.
Daudzi aiz pārpratuma ir iekļuvuši šai dzīves kārtā, ja arī viņiem nepietrūka gadu, tomēr pietrūka savu spēku novērtējuma. Kas tā bij iepinušies tīklā, tos spieda ar varu palikt, lai gan daži baznīcas likumu labvēlībā varētu tikt atbrīvoti. Un tas vēl vairāk notika jaunavu klosteros kā mūku, kad vājākais dzimums vairāk jāsaudzē. Šī bardzība pirms mūsu laika nepatika daudziem krietniem vīriem, kad viņi redzēja meitenes un pusaudžus iegrūstus klosteros tikai uztura dēļ. Viņi redzēja, cik nelaimīgi šis plāns izdevās, kāda piedauzība no tā rodas, kādus valgus tas uzmeta sirdsapziņai. Viņi skuma, ka tik briesmu pilnās lietās baznīcas likumu autoritāte pilnīgi netiek ievērota un ir nicināta. Pie šiem ļaunumiem vēl klāt nāca aplama iedoma par solījumiem, kas, kā visiem zināms, jau sen patikuši arī pašiem mūkiem, kuri bija mazliet saprātīgāki. Apgalvoja , ka mūku solījumi esot līdzīgi Kristībai, ka ar šo dzīves kārtu izpelnoties grēku piedošanu un taisnošanu Dieva priekšā. Jā, pat pielika klāt vēl vairāk: mūku dzīve ievērojot ne tikai Dieva priekšrakstus (baušļus)., bet arī evaņģēliskos padomus.
Tādējādi tie pārliecināja, ka apņemšanās būt par mūku esot daudz pārāka par Kristību un ka ar mūku dzīves veidu var vairāk izpelnīties nekā ar valdības vīru, mācītāju un tiem līdzīgu dzīves veidu, kur taču pēc Dieva pavēles un ne pēc sagudrotiem reliģiskiem ieskatiem nododas savam amatam. Neko no tā nevar noliegt, jo tas ir redzams viņu grāmatās.
Kas klosteros notika vēlāk? Kādreiz tur bija svētās literatūras un citu baznīcai derīgu zinātņu skolas, no kurienes tika izraudzīti mācītāji un bīskapi. Tagad tas ir citādi. Patiesi nav vērts atstāstīt visiem zināmo. Kādreiz sanāca kopā, lai mācītos, tagad izdomājuši, ka šis dzīves veids iekārtots lai izpelnītos žēlastību un taisnību, jā , pat apgalvo, ka tas ir pilnības stāvoklis un ir pārāks par visiem citiem Dieva iekārtotiem dzīvesveidiem. To pieminam ne naida dēļ, bet lai labāk vaŗētu saprast mūsu mācību par šo lietu.
Pirmkārt, par tiem, kuri noslēdz laulību, mācām, ka visiem, kuri nav spējīgi celibātam, ir atļauts noslēgt laulību, tāpēc ka mūku solījumi nevar atcelt Dieva iekārtojumu un pavēli. Bet Dieva pavēle ir šī: „Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva, un katrai savs vīrs”( I Kor. &:2). Ne tikai Dieva pavēle, bet arī Dieva radīšana un iekārtojums virza uz laulību tos, kuri bez Dieva īpašas piepūles nav izredzēti celibātam saskaņā ar vārdu: „Nav labi cilvēkam būt vienam”( I Moz. 2:18). Tātad tie negrēko, kuri paklausa šai dieva pavēlei un iekārtojumam.
Ko var tam bilst pretī? Lai kāds cilvēka solījuma saistību cildina, cik vien grib, to tomēr nevarēs panākt, ka solījums atceļ Dieva pavēli. Baznīcas likumi māca, ka jebkādiem solījumiem stāv pāri augstākās tiesības. Cik tad daudz mazāk šādi solījumi iespēj pret Dieva likumiem!
Ja solījumu saistība nedotu nekādu iemeslu, kādēļ tā varētu tikt grozīta, tad arī Romas pāvesti nebūtu atbrīvojuši no solījumiem. Un ja tiešām nav atļauts atcelt cilvēku saistību, cik dabiskāk tas ir ar Dieva likumiem! Bet Romas pāvesti ir sprieduši saprātīgi, ka šajā saistībā ir jāievēro taisnīgums un mērenība. Tāpēc lasām, ka viņi bieži ir atsvaidzinājuši no solījumiem. Katrā ziņā visiem ir zināms gadījums ar Aragonas ķēniņu, kas tika izsaukts ārā no klostera, un netrūkst piemēru arī mūsdienās.
Tālāk, kāpēc mūsu pretinieki pārspīlē solījuma saistību vai ietekmi, kamēr tai pašā laikā klusē par pašu solījumu būtību, proti, ka tas ir pieļauts tikai iespējamā, ka tam jābūt brīvprātīgam, uz paša ierosmi un pārdomāti pieņemti? Bet kā ir cilvēka spēkā ar ierosmi šķīstībai visam mūžam, to zina visi. Un kā dod solījumu pēc pašu ierosmes un apdomīgi? Meitenes un pusaudži, pirms viņi spēj spriest, tiek pierunāti solījuma došanai, dažreiz pat piespiesti. Tāpēc nav pariezi tik nelokāmi pastāvēt uz solījumu saistību, kad visiem ir jāatzīst, ka tas ir pret solījumu būtību, ja ir solīts bez paša ierosmes un neapdomīgi.
Lielākā daļa baznīcas likumu atceļ solījumus, dotus pirms 15. Dzīvības gada, tāpēc ka pirms šī dzīves laika , kā ir redzams, nav tik daudz apdomas, lai varētu nolemt par visu mūžu. Cits baznīcas likums, kas vairāk piekāpjas cilvēka nespējībai, pieliek klāt vēl kādus gadus, proti aizliedz pirms 18. Mūža gada uzņemties solījumus. Kuram no abiem lai paklausām? Lielākai daļai aizbildinājums, kāpēc tie ir atstājuši klosterus – ļoti daudzi solījušies pirms šī vecuma.
Beidzot, kaut arī solījumu pārkāpšana varētu tūdaļ jāseko, ka tādu personu laulība būtu šķirama, jo Augustīns (27. quaest. I. cap. Nuptiarum) noraida šķiršanas vajadzību, un viņam baznīcā ir liela ievērība, pat ja citi vēlāk ir sprieduši savādāk.
Lai gan redzams, ka Dieva pavēle par laulību lielāko daļu atsvabina no mūku solījumiem, tad tomēr mēs minam vēl vienu apsvērumu attiecībā uz šiem solījumiem: tie ir nederīgi kā viss Dieva kults, kas bez Dieva pavēles cilvēku ierīkots un izraudzīts žēlastības pelnīšanai, ir bezdievīgs, kā arī Kristus saka: „Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.”(Mt. 15:9) Arī Pāvils visur māca, ka taisnība nav meklējama mūsu iekārtojumos un kultos, kas ir cilvēku izdomāti, bet gan ticīgajiem panākama vienīgi caur ticību, ka Dievs pieņem viņus žēlastībā Kristus dēļ.
Bet, ir zināms, ka mūki ir mācījuši, ka viņu reliģiskās izdarības sniedz gandarījumu par grēkiem, izpelna žēlastību un taisnošanu. Kas cits tas ir, kā Kristus goda pazemošana un ticības taisnošanas aptumšošana un noliegšana? Tātad no tā secināms, ka visi šie ieviesušies solījumi bijuši bezdievīgs kults, lūk, tādēļ arī nederīgi. Patiesi, bezdievīgs un pret Dieva pavēli dots solījums nav spēkā! Un nekādā ziņā solījumam nav jābūt netaisnības saitei, kā to arī saka baznīcas likumi.
Pāvils saka: „Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs žēlastību esat pazaudējuši.”Tiešām, tie, kuri caur solījumu grib tikt taisnoti, tiek šķirti no Kristus un atkrīt no Viņa žēlastības. Jo arī tie, kuri mūku solījumiem piešķir taisnošanu, piešķir no pašu darbiem, kas īstā nozīmē attiecas uz Kristus godu.
Katrā ziņā nevar noliegt, ka mūki ir mācījuši taisnošanas un grēku piedošanas iegūšanu ar solījumiem un mūku dzīves ievērošanu, jā, pat izdomājuši vēl aplamākas lietas; ir apgalvojuši, ka spēj citiem patapināt savus darbus. Ja kas nu gribētu to visu naida dēļ daudzināt, cik daudz varētu savākt, par ko ir kauns pašiem mūkiem! Pie tam viņi iestāstījuši ļaudīm, ka viņu reliģiskās izdarības esot kristiešu pilnības stāvoklis. Vai tad tas nenozīmē piešķirt darbiem taisnošanas spēku? Ir liela piedauzība baznīcā likt tautai priekšā neapstrīdamu kultu, kas cilvēku izdomāts un bez Dieva pavēles, un mācīt, ka tāds kults taisno cilvēkus. Ticības taisnība, par ko visvairāk vajadzētu stāstīt baznīcā, tiek aptumšota, kad apbrīnojamās „eņģeļu reliģijas”, nabadzības un pazemības liekuļošana un celibāts apmāna ļaužu acīs.
Tur vēl klāt tiek aptumšotas Dieva pavēles un patiess dievkalpojums, kad ļaudis dzird, ka vienīgi mūki ir pilnības stāvoklī. Tiešām, kristīgā pilnība ir no sirds bīties Dievu un vienmēr atkal uzņem sevī stipru ticību un paļauties Kristus dēļ, ka mums ir žēlsirdīgs Dievs, no Dieva izlūgties un katrā ziņā arī sagaidīt palīdzību it visās kārtojamās lietās saskaņā ar mūsu aicinājumu, tai pašā laikā uz ārieni apzinīgi darīt labus darbus un kalpot savā aicinājumā. Šajās lietās ir patiesā pilnība un īstais dievkalpojums un nevis celibātā, ubagošanā vai ubaga skrandās. Tā tauta iegūst daudz kaitīgu aplamu domu no šīs mūku dzīves nepatiesās slavināšanas. Ja dzird bez mēra slavējot celibātu, tad laulībā jādzīvo ar sirdsapziņas apgrūtinājumu. Ja dzird, ka vienīgi ubagi ir pilnīgi, tad apgrūtinātu sirdsapziņu pārvalda īpašumu un veic saimnieciskus darījumus. Ja dzird, ka evaņģēlija ieteikums ir necelt atmaksas prasību tiesā, tad daži personīgā dzīvē nebaidās atriebties, jo atturēties no atmaksas viņiem it tikai padoms un ne pavēle. Citi, savukārt, jo vairāk maldās, novērtēdami visus pārvaldes iestāžu amatus un visus sabiedriskos pienākumus kā kristiešiem nepiedienīgus un pretrunā ar Evaņģēlija padomu.
Ir lasīts par gadījumiem, kad cilvēki, pamezdami laulību, pamezdami valsts pārvaldes amatu, sevi ieslēguši klosteros. To viņi nosauca par bēgšanu no pasaules un cenšoties pēc dzīves, ar ko izpatikt Dievam, un neredzēja, ka Dievam ir jākalpo tādos uzdevumos, kādus Viņš pats uzticējis, nevis cilvēku izgudrotos iekārtojumos. Tas ir labs un pilnīgs dzīvesveids, kuram ir Dieva apstiprinājums. Par šīm lietām ir nepieciešams cilvēkiem atgādināt.
Jau agrāk Gersons ir nosodījis mūku maldus par pilnību un tā apliecinājis, ka viņa laikā bija jaunums atzīt mūku dzīvi par pilnības stāvokli.
Tik daudz bezdievīgu maldu mācību ietverts mūku solījumos: ka tie taisno, ka tie ir kristīgā pilnība, ka mūki pilda Evaņģēlija padomus un dieva likumus, ka labie darbi viņiem ir pārmēram. Kad nu tas viss ir nepatiesība un tukšība, tad tas padara mūku solījumos veltīgus un nesaistošus.
Par baznīcas varu
Daudz strīdu ir bijis par bīskapu varu, kuros daži ļoti lielā mērā bija sajaukuši baznīcas varu ar zobenu varu. No šīs sajaukšanas ir cēlušies lieli kari un lieli nemieri, kad pāvesti, iedomīgi uz atslēgu varu, ne tikai ieveduši jaunus kultus, ar absolūcijas aizturēšanas tiesībām (reservatio casuum) un niknām ekskomunikācijām ir apgrūtinājuši daudzas sirdis, bet arī uzdrīkstējušies mainīt pasaules valdības un atņemt ķeizariem valsti. Tādu negantību baznīcā jau daudz agrāk ir nosodījuši dievbijīgi un izglītoti cilvēki. Tādēļ mums, lai mierinātu sirdsapziņu, vajadzēja rādīt baznīcas varas atšķirību, un mēs esam mācījuši dieva pavēles dēļ abas bijāties un turēt godā kā dieva vislielākās dāvanas virs zemes.
Bet mēs spriežam tā, ka atslēgu vara jeb bīskapu vara pēc Evaņģēlija ir vara jeb Dieva pavēle sludināt Evaņģēliju, piedot un nepiedot grēkus un pārvaldīt sakramentus. Jo ar šo pavēli Kristus ir izsūtījis apustuļus: „kā Tēvs mani sūtījis, tā es sūtu jūs. Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks” (Jņ.20:21-23). Un: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai”(Mk. 16:15).
Šī vara tiek izlietota tikai mācīšanai un Evaņģēlija sludināšanai, un sakramentu pasniegšanai, vai daudziem vai vienam, pēc aicinājuma, jo še netiek dotas laicīgas lietas, bet mūžīgas mantas: mūžīgā taisnība, Svētais Gars un mūžīgā dzīvība. Nekas no tā nevar notikt citādi, kā tikai caur vārda un sakramentu pārvaldīšanu, kā saka Pāvils: „Kristus Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam , kas tic (Rom.1:16) Un kad nu baznīcas vara sniedz mūžīgās mantas un darbojas tikai caur vārda sludināšanu, tad tā traucē laicīgo valdību tāpat kā dziedāšanas māksla nekā nekavē valdību, jo laicīgā valdība nodarbojas ar pavisam citām lietām kā Evaņģēlijs. Valdība nesargā dvēseles, bet miesu un laicīgās lietas pret vardarbības izpaudumiem un savalda cilvēkus ar zobenu un miesas sodiem, lai uzturētu pilsonisko taisnīgumu un mieru.
Tāpēc nav jājauc baznīcas vara un laicīgā vara. Baznīcas varai ir savs uzdevums: mācīt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tā neielaužas svešā amatā, negroza pasaules valsts varas, neatceļ valdību likumus, neatceļ likumu paklausības prasību, neaizkavē tiesiskus lēmumus dažādos pilsoniskos iekārtojumos un ļīgumos, neraksta priekšā valdībām likumus attiecībā uz valsts pārvaldes formu, kā Kristus saka: Man Valstība nav no šī pasaules” (Jņ. 18:36). Tāpat: „Kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?”9Lk. 12: 14). Un Pāvils saka: „Mūsu piederība ir debesīs” (Fil. 3:20). Un: „Mūsu ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai, kas paceļas pret Dieva atziņu” (II Kor.10:4-5).
Tādā veidā mēs izšķiram vienas un otras varas pienākumus un pavēlam kā vienu, tā otru turēt godā un atzīt , ka abas ir dieva dāvinājums un labdarība.
Ja nu bīskapiem pieder arī laicīgā vara, tad tā viņiem nav kā bīskapiem pēc Evaņģēlija pavēles, bet pēc cilvēku tiesībām, valdnieku un ķeizaru dota viņu laicīgo īpašumu pārvaldīšanai. Bet tās tomēr ir citas funkcijas nekā Evaņģēlija sludināšana.
Tātad – kad tiek spriests par bīskapu tiesisko varu, tad vajag izšķirt viņu laicīgās tiesības pavēlēt un viņu baznīcisko noteikšanu. Ievērojot to, saskaņā ar Evaņģēliju jeb, kā saka, pēc Dieva tiesas (de iure divino) šī noteikšana piekrīt bīskapiem kā bīskapiem, t.i., kā tādiem, kuriem uzdota vārda un sakramentu pārvaldīšana: piedot grēkus, noraidīt Evaņģēlijam pretrunīgu mācību un izslēgt no baznīcas kopības bezdievīgos, kuru bezdievība zināma, ne cilvēcīgajā spēkā, bet ar vārdu vien. Šajās lietās nepieciešamība prasa un tāpat pēc Dieva tiesas draudzēm vajadzīgs viņiem parādīt paklausību, pēc Kristus vārdiem: „Kas jūs klausa, tas klausa mani”(Lk. 10:16)> Bet ja viņi ko māca vai pavēl pret Evaņģēliju, tad draudzēm ir Dieva pavēle, kas aizliedz paklausīt: „Sargieties no viltus praviešiem!” (Mt. 7:15). „Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts par to!” (Gal.1:8). „Jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību” (II Kor.13:8). Un atkal: „Tādēļ es jums rakstu pēc tās pilnvaras, ko Tas Kungs man devis ticības stiprināšanai un ne postīšanai”(II Kor.13:10). Tāpat pavēl arī baznīcas likumi „Par priesteriem” un „Par avīm”. Un Augustīns vēstulē pret Petuliānu (raksta): „Nav jābūt vienis prātis arī ar katoliskajiem bīskapiem, ja tie maldās vai ko māca pret kanoniskajiem Dieva Rakstiem.”
Ja bīskapiem ir vēl kāda cita vara vai noteikšana kādos īpašos zināmos gadījumos, proti, par laulību vai desmito tiesu u.t.t., tad tā viņiem ir pēc cilvēcīgās tiesas. Un kur uz to norīkotie ir nolaidīgi, valdniekiem ir pienākums , pat to negribot, lai uzturētu mieru valstī, izspriest tiesu ar padotajiem.
Bez tam vēl strīdas, vai bīskapiem vai arī mācītājiem ir tiesības noteikt baznīcas ceremonijas un likumus par ēdieniem, svētku dienām, par kalpotāju vai priesteru amata pakāpēm u.t.t.. Tie, kuri atzīst šīs bīskapu tiesības, atsaucas uz Rakstu liecību: „Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet kad nāks Viņš Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jņ.16:12-13). Tie atsaucas arī uz apustuļu piemēru, ka tie aizlieguši baudīt nožņaugtu dzīvnieku un asinis (Ap.d.15:20). Tiek aizrādīts uz sabata pārcelšanu Tā Kunga dienā, kas, liekas, būtu pret dekalogu. Nevienu piemēru vairāk nedaudzina kā sabata pārcelšanu. Tik liela vara baznīcai esot dota, ka varējusi noteikt par dekaloga bausli.
Bet mēs šajā jautājumā tā mācām, ka bīskapiem nav nekādas varas, ko noteikt pret Evaņģēliju, kā jau iepriekš rādīts. To pašu atzīst baznīcas likumi (Dist.9)
Bet ir arī pret Svētiem rakstiem ieviest tradīcijas, lai ar to ievērošanu mēs sasniegtu gandarījumu par saviem grēkiem vai pelnītos žēlastību un taisnošanu. Katrā ziņā tas aizskar Kristus nopelna godību, kad par tādām izdarībām iedomājamies sevi taisnot. Bet ir zināms, ka šādas pārliecības dēļ baznīcā tradīcijas ir vairojušās gandrīz līdz bezgalībai, tai pašā laikā nomācot mācību par ticību un ticības taisnību, tāpēc atkārtoti tika ievestas daudzas jaunas svētku dienas, noteikti jauni gavēņi, jaunas ceremonijas, iecelti jauni svētie, jo tādu lietu izgudrotāji domāja ar šiem darbiem nopelnīt sev žēlastību. Tā jau sen ir vairojušies likumi par atlaidēm (indulgencēm), kuru pēdas līdz šim arī redzam šādos gandarījumos.
Tāpat tradīciju izgudrotāji dara pret Dieva pavēli, kad grēku saista ar ēdieniem, dienām un tā uzliek baznīcai bauslības jūgu, it kā kristiešiem taisnošanas iegūšanai būtu nepieciešams tāds kults kas līdzīgs levītiskajam, kura iekārošanu Dievs būtu uzticējis apustuļiem un bīskapiem. Tā jau daži raksta, un arī šķiet, ka pāvesti daļēji ir tikuši maldināti no Mozus bauslības piemēra. No tam nāk tādas nastas, ka esot nāves grēks, ja citiem bez piedauzības svētku dienās strādājot ar rokām, ka nāves grēks esot izlaist kanoniskās lūgšanu stundas, ka zināmi ēdieni apgānot sirdsapziņu, ka gavēņi esot Dievam patīkami darbi, ka absolūcijas aizturēšanas gadījumā grēku cits nevarot piedot, neaizskarot aizturētāja pilnvaras, lai gan paši baznīcas likumi šeit nerunā par grēka aizturēšanu, bet baznīcas soda aizturēšanu.
No kurienes tad bīskapiem ir vara uzlikt draudzēm tādas tradīcijas sirdsapziņas saistīšanai, kad Pēteris aizliedz „uz mācekļu kakla likt jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest”(Ap.d. 15:10),kad Pāvils saka, ka viņš lepojas ar tā pilnvarām, ko mums Tas Kungs devis garīgai stiprināšanai un ne postīšanai”(II Kor.10:8, 13:10)? Kāpēc viņi vairo grēkus ar tādām tradīcijām?
Bet tiešām ir skaidras liecības, kas aizliedz uzlikt tādas tradīcijas Dievam par patikšanu vai it kā glābšanai nepieciešamas. Pāvils raksta: „Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdiena vai dzēriena dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu”(Kol.2:16). Tāpat: „Ja nu jūs ar Kristu esat nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana, bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai”(Kol. 2:20-23). Un arī atklāti aizsargā pret tradīcijām: „Šī liecība ir patiesa. Tādēļ atspēko viņus tik asi, lai tie ticībā paliek veseli, nevis pieķeras jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, kas novēršas no patiesības”(Tit. 1;13-14).
Kristus saka tiem, kuri pieprasa tradīcijas: „Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji”(MT.15:14)< un noraida tādu kultu: ”Visi dēsti, ko mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm”(Mt.15:13). Ja nu bīskapiem ir vara ar tādām tradīcijām apgrūtināt sirds apziņu, kāpēc tad tik bieži Raksti aizliedz ievest tādas tradīcijas? Kāpēc tā nosauc par dēmonu mācībām (I Tim.4:1)? Vai bez pamata Svētais Gars būtu iepriekš brīdinājis?
Tā kā šādi iekārtojumi, radīti maldīgajā iedomā, it kā būtu nepieciešami taisnošanas iegūšanai, ir pretī Evaņģēlijam, tad nu ir jāpaliek pie tā, ka bīskapam nav atļauts ievest tādus kultus un tos uzspiest kā nepieciešamus. Tiešām, ir nepieciešams saglabāt baznīcā mācību par kristīgo brīvību un ka taisnošanai nav vajadzīgs bauslības jūgs, kā ir rakstīts Vēstulē Galatiešiem: „Svabadībai Kristus mūs atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujaties atkal iejūgties kalpības jūgā’(Gal.5:1). Ir nepieciešams saglabāt vissvarīgāko Evaņģēlija artikulu, ka mēs iegūstam žēlastību ticībā uz Kristu bez nopelna, nevis ar noteiktu likumu vai dienu ievērošanu vai citiem cilvēku ievestiem kultiem.
Ko tad lai secina par Tā Kunga dienu un līdzīgiem tempļa ritiem? Uz to mēs atbildam, ka bīskapiem un mācītājiem ir atļauts noteikt kārtību, ka draudzē visas lietas norisinātos pienācīgi, bet ne lai ar to mēs žēlastību vai gandarītu par grēkiem, vai apgrūtinātu sirdsapziņu, to turēdami par nepieciešamu kultu, vai arīdzan domātu sevi grēkojam, kad bez piedauzības citiem to neievērotu. Tā Pāvils nokārto, lai (draudzes) sanāksmēs sievas apsedz galvu (Ikor.11:5-6), lai vārda skaidrotājus draudzē uzklausītu pēc kārtas (I Kor.14:27). Tādiem iekārtojumiem pienākas pielāgoties un tos uzturēt mīlestības un miera dēļ tiktāl, lai cits citam nedotu piedauzību, bet lai viss draudzē notiktu pieklājīgi un bez satraukuma (I Kor. 14:40). Bet tikai tādā veidā, lai sirdsapziņa netiktu apgrūtināta, ka turētu to nepieciešamu izglābšanai un domātu, ka grēko, kad bez piedauzības pārkāpj šādus nolikumus, tāpat kā neviens nav teicis, ka sieva grēkotu, būdama sabiedrībā ar neapsegtu galvu, ja tas notiek bez piedauzības.
Tāda pat it Tā Kunga dienas, Lieldienu, Vasarassvētku un līdzīgu svētku un ritu ievērošana. Ja kādi domā, ka baznīcas pavēle sabata vietā noteikusi Tā Kunga dienas ievērošanu kā nepieciešamu, tie ļoti maldās. Raksti ir atcēluši sabatu, jo tie māca, ka pēc tam, kad ir atklājies Evaņģēlijs, drīkst atmest visas Mozus ceremonijas. Un tomēr, kad bija jāievēro noteikta diena, lai ļaudis zinātu, kad vajadzīgs kopā nākt, tad ir skaidrs, ka Baznīcai šajā lietā vajadzēja noteikt Tā Kunga dienu, kas, kā liekas, tā iemesla dēļ vairāk par labu atzīta, lai cilvēkiem būtu kristīgas brīvības piemērs un lai tie zinātu, ka ne sabata , ne arī kādas citas dienas ievērošana nav nepieciešama izglābšanai.
Ir sākušies dīvaini strīdi par bauslības pārgrozīšanu, par Jaunās Derības ceremonijām, par sabata pārcelšanu, kas visi radušies no aplamās pārliecības, ka baznīcā kultam jābūt līdzīgam levītiskajam un ka Kristus uzdevis apustuļiem un bīskapiem izdomāt jaunas ceremonijas, kas būtu nepieciešamas izglābšanai. Šie maldi izplatījušies baznīcā tādēļ, ka ticības taisnība nav mācīta pietiekami skaidri. Citi aizstāv viedokli, ka Tā Kunga dienas svinēšana gan neesot Dieva noteikums, tomēr ievērojama, it kā būtu Dieva noteikums, tie dod priekšrakstus par svētku dienām, ciktāl ir atļauts strādāt. Kas cits ir šāda veida strīdi, ja ne sirdsapziņas valgi? Un lai gan arī mēģina mīkstināt tradīcijas (ejpieivkeia), tomēr nekad tās nevar būt mīkstinātas, kamēr paliek iedomas par to nepieciešamību. Un tās paliek kā nepieciešamība, kur tiek neziņā turēta ticības taisnība un kristīgā brīvība.
Apustuļi ir pavēlējuši atturēties no asinīm un nožņaugtā (Ap.d.15:20-29) – kas tagad to ievēro? Un tomēr tie, kuri to neievēro, negrēko, tāpēc ka paši apustuļi nav gribējuši apgrūtināt sirdsapziņu ar tāda veida pakļautību, bet ir aizlieguši uz laiku piedauzības novēršanai. Katrā ziņā tādu uzskatu gaismā ir jāapsver Evaņģēlija saskanīgā griba.
Diezin vai kādi baznīcas likumi tiek precīzi izpildīti, un daudzus ik dienas neievēro arī tie, kuri aizstāv tradīcijas. Un nevar sirdsapziņai palīdzēt, ja netiek ievērots atvieglinājums, ka mākam tās saglabāt bez iedomas par to nepieciešamību un bez kāda sirdsapziņas aizskāruma, jo arī tradīcijas izzūd.
Bet bīskapi viegli varētu saglabāt pienācīgo paklausību, ja viņi nespiestu turēt tradīcijas, kas nevar tikt ievērotas ar labu sirdsapziņu. Tagad viņi pavēl celibātu, nevienu neuzņem mācītāju amatā, ja neapzvēr, ka nemācīs skaidro Evaņģēlija mācību. Mūsu draudzes neprasa, lai bīskapi, savu godu neievērodami, atjaunotu saticību, ko tomēr labiem mācītājiem pienāktos darīt. Viņas tikai prasa, lai atlaiž netaisnās nastas, kas ir jaunas un pieņemtas pretēji vispārējās baznīcas paradumam. Iespējams, ka sākumā tādiem iekārtojumiem ir bijis nozīmīgs iemesls, kas tomēr vairs neatbilst vēlākajiem laikiem. Bet ir skaidri redzams, ka daži pieņemti arī pārpratumā. Lūk, tādēļ bīskapu laipnībai vajadzētu tagad to darīt vieglāku, jo tāda izmaiņa nesatracina baznīcas vienību. Patiesi daudzas cilvēku tradīcijas ar laiku ir grozītas, kā to rāda paši baznīcas likumi. Bet ja nevar panākt, ka tās tradīcijas, kuras nevar izpildīt bez grēka, atlaiž vaļīgāk, tad mums jāseko apustuliskai regulai, kura nosaka: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.”(Ap.d.5:29).
Pēteris aizliedz bīskapiem izturēties kā valdniekiem un piespiest draudzes ar varu (I Pēt.5:3). Tagad necenšas panākt, lai bīskapi piekāptos savā kundzībā, bet to vienu lūdz, lai ļauj Evaņģēliju skaidri sludināt un lai atlaiž vaļīgāk dažas tradīcijas, kuras nav iespējams pildīt bez grēka. Ja nu viņi to nedarītu, lai paši pielūko, kā viņi Dievam atbildēs, ka ar šādu nepiekāpību viņi dod iemeslu baznīcas šķelšanai.
Esam atstāstījuši vissvarīgākos artikulus, kuros ir redzamas nesaskaņas (Kontrverses) Kaut gan katrā ziņā vēl varētu runāt par vairākām aplamām ieražām, tomēr, lai izvairītos no pārāk gara un plaša izklāsta, vissvarīgāko esam ietvēruši, no kā pārējo ir viegli izspriest. Lielas sūdzības bijušas par atlaidēm (indulgencēm), par svētceļojumiem, par ekskomunikāciju. Vietējām draudzēm daudzkārtīgi dara pāri stacionāri. Bezgalīgas cīņas ir bijušas mācītājiem ar mūkiem par tiesībām draudzē, par biktēšanām, par apbēdīšanām, par ārkārtas sapulcēm un neskaitāmām citām lietām.
Šāda veida grūtības neesam pieminējuši tādēļ, lai vieglāk varētu iepazīt īsumā šeit priekšā celto galveno lietu. Un arī še nekas nav teikts vai secināts kāda apvainošanai. Tikai tas vien ir atstāstīts, kas, cik saprotams, bija nepieciešami sakāms, lai varētu atzīt, ka ne mūsu mācībā, ne ceremonijās nekas nav pieņemts ne pret Svētajiem Rakstiem, ne pret vispārējo (katolisko) baznīcu. Tādēļ ir skaidri redzams, ka mēs esam ļoti uzmanījušies, lai mūsu draudzēs neieviestos jauni un bezdievīgi dogmati.
Saskaņā ar ķeizariskās majestātes pavēli esam gribējuši nodot šo augstāk minētos artikulus, kuros redzama mūsu ticības apliecība un ir parādīts mūsu mācītāju mācības kopsavilkums. Ja kaut kā šajā ticības apliecībā pietrūktu, tad esam gatavi pēc Dieva gribas sniegt plašāku ziņojumu, saskanīgu ar Rakstiem.
Jūs ķeizariskajai majestātei uzticīgi un padoti:
